“Paradīze ’89”. Jaunās latviešu filmas RECENZIJA 10
Vienlaikus sapņains, dramatisks un nebēdnīgs vēstījums par pieaugšanu atmodas laikā, kas atspoguļo Latvijas kino tikpat kā neredzēto mazas meitenes skatpunktu. Šī ilgi gaidītā jaunā balss pieder režisorei Madarai Dišlerei – filma “Paradīze ’89” ir viņas debija pilnmetrāžas kino un uz ekrāniem nonāk programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” ietvaros. Filmas producentes ir Aija Bērziņa un Alise Ģelze, studija “Tasse Film”, kas pazīstama ar tajā nesen tapušajām filmām “Ar putām uz lūpām” un “Es esmu šeit”.
Pirmās spēcīgākās emocijas, ko “Paradīze ’89” raisīs tās pieaugušajos skatītājos, jo īpaši tajos, kuru bērnība pagājusi 20. gadsimta 80. gadu beigās, visai ticami būs nostalģija, no kuras šī filma it nemaz nevairās. “Paradīze ’89” ir filma par laikmetu, kas daudzējādā ziņā aizgājis uz neatgriešanos. Tā ir filma par laiku, kad deviņus desmit gadus veci bērni varēja tikt atstāti tikpat kā savā vaļā, uzticot tiem ne tikai sevis aprūpēšanu, bet arī jaunāko māsu un brāļu pieskatīšanu; un par ārkārtējas pacilātības un cerības, arī naivuma pilnu laiku Latvijai. Tā ir arī filma par bērnības pasauli, kas pieaugušajiem nav pieejama, no kuras reiz visi aizejam uz neatgriešanos. Pasaule, kurā lielākās briesmas ir “mētelīša virinātājs” un lielākais nodarījums – māsīcas smalko zeķbikšu saplēšana. Pasaule, kurā pieaugušie ne tikai nav klātesoši, bet bieži vien rīkojas nesaprotami un “stulbi”, tāpēc tās sakārtošana, klūpot, krītot un nobrāžot ceļgalus, jāuzņemas varonēm pašām.
Bērnība un vēsture
Varones ir veselas četras – māsas Paula un Laurēns, kas 1989. gada augustā no Rīgas ierodas pie māsīcām Maijas un Lindas Cēsīs. Kamēr krustmāte Ieva ir aizņemta Tautas frontē, organizējot kādu slepenu pasākumu, meitenes bauda “īstu paradīzi”, būvējot segu štābiņu, vizinoties ķerrā, šaudoties ar loku, ejot svarīgā uzdevumā uz veikalu iepirkties un vienojoties, ka nekad neprecēsies un bērnu viņām arī nebūs. Ārpasaule ielaužas meiteņu pasaulē, kad Paula iepazīstas ar lietuviešu puisi Jonasu, garmatainu “disidentas” stilīgā džinsu vestē, kas slēpjas pie kaimiņonkuļa Oļega, kurš, tāpat kā kaimiņtante Aija, izrādās savādāks nekā pirmajā mirklī šķiet esam.
Latvijas atmodas norises filmā ir pašsaprotami klātesošas, jo īpaši tās skaņu celiņā ienākot caur ziņu sižetiem, raidījuma “Labvakar!” ikoniskajiem ievada titriem vai populārām dziesmām, taču to atspoguļošana organiski pielāgojas bērna uztverei – notikumi ir fragmentāri un nereti atkāpjas fonā, paliek neizskaidroti un neizskaidrojami, jo ir svarīgākas krīzes, kas jārisina nekavējoties, – piemēram, izsists logs vai no skapīša pazudusi Bībele ar naudu. Tas, cik vienkārši aiz neziņas mēs bērnībā lāgiem normalizējam objektīvi baigu realitāti, iedzeļ īsā dialogā – mirklī, kurā meitenes nolemj iztēloties, ka viņām ir vīri, kas aizgājuši bojā karā. Paulai bērnības pasaule ar ārpasauli sastopas filmas kulminācijā, sadodoties rokās ar svešiniekiem Baltijas ceļā. Nav svarīgi sīki izskaidrot, kāpēc tas tiek darīts, jo, pat neizprotot šā notikuma nozīmi, tā varenība un neparastums ir sajūtams, teju taustāms, un Paulas dzīvē iegūst mītisku, rituālu nozīmi – kaut kas, ko izdarot visas raizes zudīs un problēmas atrisināsies: vecāki neizšķirsies, Jonasu nenotvers miličonkulis, Latvija kļūs brīva un kara nebūs.
Eksotiska pieredze
Filmā izvēlētā košā krāsu palete un kadra kompozīcijas, īpaši tās sākumā, paspilgtina sajūtu par slepenu ieskatīšanos bērnības pasaulē. Filmēšanas maniere, kā arī savdabīgie otrā plāna varoņi, vides un Paulas sirreālais drudža murgs par “vectētiņu Ļeņinu” reizēm atsauc atmiņā režisores Lailas Pakalniņas filmu tēlus un vizualitāti. Tas neizbrīna, jo “Paradīze ’89” operators Gints Bērziņš ilgus gadus sadarbojies ar Pakalniņu, filmējot daudzas režisores filmas, tostarp spēlfilmu “Pitons” un īsfilmu ciklu “Elementi”, kas vizuālā stila ziņā vistuvākās.
Fantastisku darbu paveicis filmas mākslinieks Aivars Žukovskis un kostīmu māksliniece Līga Krāsone, atdzīvinot pagātnes “eksotisko” vidi, par ko, šķiet, vecāki pēc filmas varētu saņemt visvairāk bērnu jautājumu: sākot ar “kāpēc veikalā visi plaukti tukši?” un beidzot ar “kāpēc viņām vienādas kleitas mugurā?”. Vienlaikus šķiet, ka neparastā vide un brīnumainie artefakti palīdz noturēt jaunāko skatītāju uzmanību: manis apmeklētajā seansā zālē esošo bērnu uzmanība bija nezūdoša – nemanīja ne dīdīšanos, ne knosīšanos, lai gan filmas temps un sižeta attīstība ir diezgan lēna un nav paredzams, vai nākamā aina virzīs uz priekšu stāstu vai arī kalpos kā atkāpe, radot vēl kādu šīs neierastās bērnības pieredzes aspektu.
Visbeidzot, nevaru nepieminēt, ka režisore Madara Dišlere, kura pati ir arī filmas scenārija autore un balstījusi filmu savā bērnības pieredzē, piedāvā Latvijas kino neierastu un ļoti gaidītu pieaugšanas stāsta interpretāciju, proti, specifiski sievišķu skatījumu. “Paradīze ’89” varones, turpinot nebēdņoties kā bērni, jau piemēra sievietes lomas – gan apspriežot precēšanās jautājumu, gan vingrojot pie aerobikas video, gan pucējoties pie spoguļa (diemžēl skaņu celiņā šo ainu pavadošās dziesmas “Atziedi, dvēsele” piedziedājums Mirdzas Zīveres un zēnu kora izpildījumā padara banālāku, nekā gribētos). Brīvība – kas vēl neilgu mirkli pieejama Paulai, Maijai, Lindai un Laurai – ir arī ķermeniska brīvība, kas ļauj noraut drēbes un, garajiem matiem plīvojot, dejot pa istabu: šis īsais brīdis, pirms meiteņu ķermeņi kļūst par seksualizētiem sieviešu ķermeņiem.
Par to, šķiet, arī filma – par skaisto, brīnumaino laiku, kas manas mammas jaunības atmiņu kladē raksturots ar vārdiem “kad jaunība uz sliekšņa stāv, bet bērnība vēl nepāriet”, dabiski iekļaujoties arī šobrīd aktuālajā refleksijā par Latvijas atmodu pirms 30 gadiem, kas gluži nemanot kļuvis par vēsturi – laiku, ko, tāpat kā bērnību, pieaugot ieraugām citām acīm.
“Paradīze ’89”, spēlfilma, Latvija/Vācija, 2018
Režisore un scenārija autore: Madara Dišlere, lomās: Līva Ločmele, Evelīna Ozola, Marta Ģertrūde Auzāne, Magda Lote Auziņa, Guna Zariņa, Ivars Krasts, Kaspars Gods, Gatis Gāga, Inga Apine u. c.
Operators: Gints Bērziņš, mūzika: Artūrs Liepiņš, Elvis Zants, producentes: Aija Bērziņa, Alise Ģelze (“Tasse Film”).
Pēc nacionālās pirmizrādes (22. februārī) 19. martā notiks filmas starptautiskā pirmizrāde bērnu un jauniešu filmu festivālā “BUFF International Film Festival” Zviedrijā, bet 26. martā tā startēs “Kristiansand International Children’s Film Festival” Norvēģijā.
VĀRDS SKATĪTĀJAM
Armands Kalniņš: “Jauka filma, kas iziet ārpus standartsižetiem, kaut saglabājot bērnu pieaugšanas stāstu tradīcijas. Vērtīgākais – kā būtiskus notikumus uztvēra bērni/pusaudži.”
twitter.com
