– Pagājušajā gadā slavenais mūziķis Eltons Džons koncertēja Latvijā “Arēnā Rīga”. Vai apmeklējāt koncertu? 0
– Nē. Kopš “Aīdas” pirmizrādes mūsu teātrī Lietuvā viņš ir viesojies laikam divas reizes. Bet vienmēr nav laika…
– Kas ir jūsu autoritātes Aīdas lomā operā un kas – Brodvejas mūziklā?
– Vienmēr jau jāmācās no labākiem piemēriem. Bet galarezultātā jāveic kaut kas, ko vari izdarīt tikai tu. Labāk, sliktāk, bet tikai tu.
Allaž saku – manas galvenās skolotājas ir Laiza Minelli, Edīte Piafa un Alla Pugačova. Un nav svarīgi, ka viņas nezina, kas tā tāda Streiča (pasmaida). Manis minētās mākslinieces ir tās, kuras nevis vokāli skaisti izdzied notis, bet vienmēr izstāsta, izdzīvo, izjūt stāstu. Tas arī man ir galvenais mūzikā – atklāt tās stāstu.
– Ja nu kāds no Jēkabpils publikas mūziklu “Aīda” būs dzirdējis Brodvejā?…
– Un? Vēl joprojām slimojam ar koloniālo domāšanu, kad TUR apriori viss ir labāk? Vai man jābaidās, ka man nav pietiekami melna āda un īkšķa resnuma balssaites, un, vispār es nepiederu tai rasei, kuras pārstāves Brodvejā tēlo Aīdu? Es nekad nenodziedāšu šo lomu, kā to dara nēģerietes Brodvejā. Bet viena Brodvejas dziedātāja, kura koncertizpildījumos dzied Aīdas partiju, starp citu, redzēja mani šajā lomā… Es neatkārtošu to, ko viņa man teica,- lai nesanāk tukša plātīšanās, jo man taču latviešu priekšā vēl būs jāpierāda sevi no nulles…
Īstenībā ar šīm viesizrādēm man uzlikta milzu atbildība. Zinu, ļoti uztraukšos – “Aīda” ir vienīgā iespēja pēc tik daudziem prombūtnes gadiem sevi parādīt Latvijas publikai. Un ja nu tā pēkšņi gadās TĀ izrāde, kurā viss neatkarīgi no manis noiet greizi?
– Vai tiesa, ka Lietuvā nupat modē nākusi nacionālā dramaturģija un lietuvieši par goda lietu uzskata redzēt visus lietuviešu autoru iestudējumus?
– Nacionālā dramaturģija vienmēr tikusi iestudēta – visu laiku tiek meklēti jauni autori, lugas. Teātra gada balvai ir atsevišķa kategorija – nacionālās dramaturģijas iestudējums. Katru pavasari tiek organizēti nacionālās dramaturģijas lasījumi. Kaut kā neesmu manījusi, ka nacionālā dramaturģija līdz šim būtu bijusi bārenītes vietā. Tāpēc par modes lietu to nenosauktu. Tā ir tāda nacionālās identitātes pašapliecināšanās vajadzība.
– Kāds ir publiku saviļņojošākais kultūras notikums Lietuvā pēdējā laikā? Kas jums pašai ir nozīmīgākais notikums kultūrā Lietuvā?
– Vai!!! Savā ikdienā 95 procentus laika esmu darbā. Atlikušos piecus gribu veltīt atpūtai un ģimenei. Piederu tiem, kuri no darba brīvajā laikā uz darbu neiet (pasmaida). Tāpēc ļoti maz varu spriest par to, kas ir saviļņojošākie notikumi. Nezinu, vai par to kaunēties, jo kultūrai ziedoju gandrīz visu savu dzīvi un spēkus. Bet, protams, man ir kauns, ka nevaru pagūt noskatīties visus kolēģu darbus. Diemžēl neatliek ne spēka, ne laika.
