– Kāpēc pievērsāties arī režijai? 0
– Režija vienmēr bijusi mans gala mērķis. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka režijai ir jābūt otrajai profesijai – kad esi dzīvē kaut ko jau sapratis, izkristalizējis savas pamatvērtības. Protams, vienmēr ir Dieva doti talanti, kuriem vienkārši kosmoss čukst ausīs, kā un ko darīt. Es tiem nepiederu, tāpat kā nekad neesmu piederējusi tiem aktieriem, kuri ir tā dēvētie tīrradņi, māk tēlot no bērnības. Man ir vajadzīga meistarība. Saprast procesus, apkopot faktus, veidot secinājumus. Un nesauciet mani par režisori, jo šis vārds ir jānopelna. Pagaidām esmu iestudējusi tikai operas ar saviem studentiem Kauņas Mūzikas akadēmijā, režisējusi Kauņas dziesmu svētkus, kopā ar vīru veidojām mana tēva jubilejas koncertu “Gorā” un biju režisore mūziklam “Adamsu ģimene”, kura mākslinieciskais vadītājs bija mans vīrs.
Šobrīd stāvu sava līdz šim vislielākā izaicinājuma priekšā – man beidzot ir uzticēta patstāvīga režija izrādei – operetei “Cirka princese”. Ja man to izdosies dabūt gatavu, varbūt arī izņēmuma gadījumos atļaušu sevi nosaukt par režisori. Mūzikla žanra specifika ir ļoti aprobežota – parasti tie ir banāli mīlas stāsti. Uz mūsu teātri cilvēki nāk atpūsties, gūt prieku, saviļņojumu. Mēs nemeklējam mūžības atbildes sociālajās problēmās, 95 procenti mūsu izrāžu tēma ir mīlestība. Tāpēc, meklējot jaunu materiālu, mēs pamatā pievēršam uzmanību mūzikai, dziesmu tekstiem, fabulai, kas satriec, paceļ vai iedvesmo. Pati esmu iztulkoju dziesmu tekstus kādiem pieciem mūzikliem.
– Vai Kauņas Valsts muzikālo teātri savā ziņā var salīdzināt ar kādreizējo un deviņdesmito gadu sākumā likvidēto Opereti Latvijā?
– Kāda bija Rīgas Operete, man nav tiesību spriest, jo, kad šo teātri likvidēja, man bija 12 gadu un teātris mani vispār neinteresēja. Kaut gan atceros, ka mēs ar tēti tur skatījāmies “Smaidu zemi”, atceros pat scenogrāfiju un kā mēs starpbrīdī sēdējām pie Oļģerta Dunkera viņa kabinetā.
Muzikālais teātris vēl ir Klaipēdā. Tur tagad jauns, enerģisks direktors, – cenšas piecelt Fēniksu no pelniem. Man liekas, jau drīz šis teātris mums būs ļoti liels konkurents. Bet patlaban mūsu, Kauņas Muzikālais teātris ir visvairāk apmeklētais visā Lietuvā. Tieši ar pēdējiem mūzikliem esam pievilinājuši ļoti daudz jaunu skatītāju. Vislielākais lepnums, ka uz visām mūsu izrādēm izpērk biļetes pusgadu uz priekšu.
– Kam pieder ideja iestudēt Eltona Džonsa un Tima Raisa mūziklu “Aīda”?
– Režisoram Vitenim Pauļukaitim. Viņš atnāca ar šo materiālu un autortiesību kontaktiem. Rādām šo izrādi jau no 2011. gada marta. Galveno lomu otrais sastāvs nupat ir atjaunots – tajā galvenās lomas atveido manas studentes. Interesanti, ka, kad es mēģināju “Aīdu”, viņas studēja pirmajā kursā.
Publika iemīlēja šo stāstu no pirmās izrādes. Savā laikā tā bija pati populārākā izrāde mūsu teātrī, uz kuru nebija iespējams nopirkt biļetes. Un vēl joprojām zāle ir pārpildīta.
– Interesanta sakritība – Verdi vienu no savām slavenākajām operām “Aīda” par paverdzinātās Etiopijas princeses Aīdas un ēģiptiešu karavadoņa mīlasstāstu sacerēja 1869. gadā, bet Eltonss Džons savu karjeru sāka tieši simts gadus vēlāk – 1969. gadā. Kā jūs raksturotu Eltona Džona mūziku? Kauņas Valsts muzikālā teātra diriģents Jons Janulevičs teicis, ka partitūra nav sarežģīta, taču tajā pašā laikā mūzika gana nopietna, kas tomēr nav tik salda kā popkultūrā…
– Mīlas trijstūris ir mūžīga tēma. Tēvzemes mīlestība ir mūžīga tēma. Upurēšanās ir mūžīga tēma…
Mūziku laikam vairs nevaru raksturot attālināti – jau septiņus gadus dzīvoju ar šīm ārijām, kuras izjūtu ar katru savu nervu šūnu. Man tās nav melodijas, bet dvēseles jūtas. Ja mūzika tik ļoti var ieaugt tevī, laikam jau tad tā tiešām nav peļama.
– Un kā raksturojat savu Aīdu?
– Aīda ir apslēptā revolucionāre manī. Tā, kura es gribētu būt, bet nekad nebūšu. Esmu pārāk labi audzināta ( pasmaida) Mani ļoti iedvesmo atļaušanās uz skatuves būt tādai, kāda es nekad nebūšu dzīvē. Kā piemēram, mūziklā “Karmena”. Pirms mēģinājumiem domāju – ak, Dievs, man jau 36 gadi, kāda no manis iznāks pavedinātāja Karmena”… Un tad šī nešpetnā sieviete ar mani izdarīja kaut ko tā-ā-ādu… vēl joprojām nespēju aptvert, ko. Bet viņa atvēra manas sievišķības dzelmes bezdibeņus… Tāpēc katru lomu uztveru kā savu skolotāju, kura man palīdz izzināt sevi un atklāt lietas, kuras es pati par sevi vispār nezināju.
