Nesauciet mani par aktrisi. Saruna ar Elīnu Vasku 2
Pirms nedēļas medijus pāršalca ziņa par latviešu režisora Renāra Vimbas veidotās filmas “Es esmu šeit” panākumiem, saņemot galveno balvu – Kristāla lāci – prestižās Berlināles filmu konkursa “Generation” programmas kategorijā “14plus”, kurā šogad bija pieteikts vairāk nekā 2000 filmu. Pēc uzvaras Berlīnē filmu varēs novērtēt arī Latvijas skatītāji – kinoteātros to sāks izrādīt no 26. februāra. Starptautisku mediju kino apskatnieki īpaši izcēluši galvenās varones atveidotājas Elīnas Vaskas organisko un unikāli dabisko esamību kinolentē. Pati Elīna atzīst, ka filmas nonākšanu pie Latvijas skatītājiem gaida ar milzīgu satraukumu.
Elīna ir ārēji trausla, teju ēteriska būtne, tomēr jau pēc pirmajiem sarunas teikumiem rada neapgāžamu pārliecību, ka viņā ir gana mērķtiecības, kritiskas inteliģences un sīkstuma. Jaunajā sievietē ir kaut kas no tās unikālās kinematogrāfiskās pievilcības, kas liek skatītājam neatrauties no ekrāna un vērot katru viņas spēlētās varones kustību. Elīnai nepatīk, ja norāda, ka viņa ir pazīstamā komponista Pētera Vaska mazmeita. “Par visu, ko dzīvē esmu vai neesmu sasniegusi, vienmēr esmu cīnījusies pati. Ir sāpīgi, ja kāds domā, ka kāds cits ir manā vietā kaut ko sakārtojis. Savā ziņā pat priecājos, ka “Es esmu šeit” pirmizrādē Berlīnē skatītāji bija sveši un līdz ar to – absolūti patiesi,” saka Elīna.
Mūsu saruna norit kino visai pietuvinātā vidē – aktieru atlases aģentūrā, kur Elīna pašlaik darbojas kā aktieru atlases projektu asistente. “Kad “Es esmu šeit” filmēšana gāja uz beigām, sajutu, ka man tā visa pietrūks. Protams, es saprotu, ka mēs visi, jaunie, kuri pēdējā laikā filmējušies latviešu filmās, ceram uz tālākām lomām, tomēr ir skaidrs, ka kino aktieriem šeit nekādu lielo izredžu nav. Sapratu, ka nav vērts sēdēt un gaidīt, ka varbūt kāds uzrunās pēc nezin cik gadiem. Gribu vienkārši piedalīties kino procesā, un mana darbošanās aktieru atlases aģentūrā ir iespēja to darīt,” skaidro Elīna.
Uzreiz pēc filmas pirmizrādes Berlīnē viņa saņēmusi vācu režisora Štefena Kēniga piedāvājumu filmēties kādas vācu kinolentes galvenajā lomā. Iemesls pietiekams, lai kaut mazliet zaudētu pieticību, tomēr jaunā kino māksliniece pasmīn – viņa nekādā gadījumā nevēloties piešķirt sev īpaši svarīgas personas statusu. “Ja dodos kaut kur ārpus Latvijas, tad to daru, lai gūtu pieredzi. Nedomāju, ka citur, ārpus Latvijas, būtu kaut kāda lielāka laime, labāki dzīves apstākļi, tomēr citu pieredzi varu gūt šādi.”
Kino cilvēks, par sevi saka Elīna.. Ne velti Latvijas Kultūras akadēmijā viņa jau trešo gadu studē kino teorētiķos, nevis aktierspēles kursā. Studijas Elīna pabeigs nākamgad. Viņu interesē “film noir” un vācu ekspresionisms kino, bet Elīnas kursa darbs taps par latviešu kinorežisora Leonīda Leimaņa melodrāmām.
“Akadēmijā studēju audiovizuālās mākslas teoriju, es šo nozari saprotu kā analītiskas domāšanas veidošanu par kino un teātri. Iesākumā interesējos par vēsturi, tomēr 12. klases beigās nolēmu, ka mākslas vēsture ir daudz interesantāka. Jā, manai profesijai nav nekāda sakara ar praktiskām nodarbēm (smejas), tomēr, kad sāku studēt, sagadījās, ka neilgi pēc tam mani apstiprināja lomai filmā “Es esmu šeit”. Provju process nostiprināja manu izvēli kino virzienā.”
Elīnas atveidotā “Es esmu šeit” galvenā varone, vidusskolniece Raja, mīt Latgales laukos. Pēc tēva nāves un mātes aizbraukšanas uz Londonu viņa ir vienīgā atbildīgā par mazo brāli un dzimtas mājām, kuras vecmāmiņa labāk gribētu pārdot. Rajai nākas saskarties ar grūtībām, kuru priekšā apjuktu pat pieaugušais – viņas un brāļa dzīve radikāli pārvēršas, arī pirmā mīlestība nav tikai saulaina vien.
“Man ir ļoti svarīgi, ka varēju iesaistīties arī filmas veidošanā, pati piedaloties sava tēla radīšanā. Man prieks, ka režisors ir atvērts, nevis liek izpildīt uz papīra uzlikto. Nevaru teikt, ka īpaši būvēju savu tēlu, tomēr atsevišķās lietās mana – toreiz 19 gadu vecas meitenes – pieredze un Renāra pieredze bija pilnīgi pretējas. Filmā Raja ir meitene, kuras emocijas nedzirkstī pa labi un pa kreisi, viņa ir tāds vienlaidus tēls, kas nebūt nenozīmē, ka neinteresants. Sabrukšanas brīdis ir viens – caur to ļoti spēcīgs. Brīžam filmējoties šķita, ka Raja neko nezaudētu, ja ļautos kādām emociju izpausmēm. Tas nenozīmē, ka es pati būtu sevišķi ekspresīva, tomēr mana augšanas, ģimenes pieredze ir citāda. Vienmēr visu izrunājam, neturam sevī, neslēpjam skumjas, prieku, tāpēc bija mazliet grūti pieņemt tādu atturīgumu. Bija grūti saprast, ka šajā brīdī esmu nevis Elīna, bet Raja, un mana personiskā pieredze šeit nestrādā. Tagad redzu, ka ir ļoti labi, ka tomēr uzticējos Renāram. Reizē ir prieks, ka varu sevi uztvert nevis kā gatavu ideju īstenotāju, bet arī – līdzautori.”
Elīna gan atzīst – mulsinot tas, ka viņu saucot par aktrisi. “Nesauciet mani par aktrisi! Nu, kas es par aktrisi! Manuprāt, es būtu ļoti draņķīga teātra aktrise. Man arī nav kaislības attiecībā pret teātri, lai varētu tam veltīt savu mūžu. Nespētu pieteikties brīvprātīgā verdzībā uz sešām dienām nedēļā cerībā, ka kādreiz pienāks svētki un varēšu kaut kur nofilmēties. Vēlos savu nākotni saistīt ar kino, tomēr nezinu, vai vēlos būt kino aktrise – tāda profesija Latvijā vienkārši neeksistē. Berlīne bija mana pirmā festivāla pieredze nevis kā skatītājai, bet kā iesaistītajai norisē. Kāpjot uz skatuves abās filmas pirmizrādes dienās, sajūta bija patīkama, tomēr vēl biju ļoti jūtīga, varbūt ne pārāk pārliecināta par sevi. Cilvēki nāk klāt, saka, ka ļoti labi, bet nevarēju noticēt, ka tā ir patiesība. Ļoti novērtēju profesionāļu atzinīgos vārdus par manu spēli. “Brīdī, kad kopā ar daudziem skaties savu filmu, tu pēkšņi vairs neesi cilvēks ar miesu un asinīm, bet porcelāna figūriņa, kas baidās nokrist no plaukta un saplīst.”
“Nebija nekādu ideju, ko no šī pasākuma sagaidīt. Priecājos, ka cilvēki gan smējās, gan aplaudēja. Gribējās jautāt – jūs to nopietni?! Atzīstu, tas ir devis pārliecību par sevi. Šobrīd ir sajūta, ka ar vienu kāju esmu pakāpusies divus metrus virs zemes, bet otra vēl palikusi uz zemes.”
“Filmu pirmoreiz redzēju pāris dienu pirms braukšanas uz Berlīni. To nācās darīt arī Berlīnē. Pieķēru sevi, ka ļoti cītīgi cenšos skatīties, bet – neko neredzu. Nespēju novērtēt sevi – filma man joprojām ir mirkļu virknējums, kas slīd gar acīm. Reizē mēģinu saskatīt kļūdas, tomēr viss jaucas kopā ar atmiņām no filmēšanas. Varbūt varēšu novērtēt sevi pēc pieciem gadiem.”
Jautāta, kā viņa vērtē izskanējušos viedokļus, ka filmā Latvija tēlota no nepievilcīgākās puses, Elīna uzsver: “Filma taču nav Latvijas tūrisma centra reprezentatīvs materiāls, tāpēc cilvēkiem nevajadzētu par šo satraukties. Protams, arī es esmu dzirdējusi viedokļus, kādēļ latviešu kino nerunā par veiksminiekiem, bet vienmēr par kaut kādiem “lūzeriem”. Šajā gadījumā es ticu un ceru, ka cilvēki spēs identificēties ar filmas varoni, meiteni Raju, un spēs izjust līdzpārdzīvojumu, ka viņi pievērsīsies jaunietes pieaugšanas stāstam, nevis sociāli ekonomiskajam fonam, kas tur, protams, ir. Tas tieši tāpēc ir interesants, jo nav izskaistināts. Turklāt filmā nav šausmīgi melots par to, kā mēdz būt laukos, Latgalē. Protams, filmas jauniešu dzīves apstākļi nav spoži. Bet Raja nav viņas likteņa upuris, tieši otrādi – viņa ir cīnītāja. Tomēr es nevēlos idealizēt savu varoni. Protams, esmu ļoti satraukta par to, kā filmu uzņems Latvijas skatītāji. Pamatotas kritikas noteikti lasīšu. Komentārus gan ne.”
