Latvijas kultūrvēsturei jūtīgs jautājums – kā vērtēt rakstnieku Andreju Upīti 43
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizkraukles novada kultūras centrā pagājušajā sestdienā norisinājās Aizkraukles pašvaldības, vietējās kultūras pārvaldes un Andreja Upīša memoriālā muzeja rīkota konference “Andrejs Upīts. Atskats un izredzes”, kurā tika cilāts novadam un arī Latvijas kultūrvēsturei jūtīgs jautājums – kā vērtēt rakstnieku Andreju Upīti (1877–1970), ņemot vērā viņa aktīvo kolaborāciju ar padomju režīmu.
Šo jautājumu gada sākumā aktualizēja un turpina uzturēt Aizkraukles novada domes deputāts Guntis Libeks (Nacionālā apvienība), aicinot atteikties no A. Upīša vārda daudzināšanas ielu un iestāžu nosaukumos rakstnieka dzimtajos Skrīveros.
Pasākuma pirmajā daļā, stāstot par mazāk zināmām rakstnieka biogrāfijas šķautnēm, lielākoties uzstājās A. Upīša muzeja speciālisti un literatūrzinātnieki. Tā monogrāfijas par A. Upīti “Lielais noliedzējs” (2022) autors Arnis Koroševskis, lūkojot sniegt izsvērtu ainu, aizrādīja, ka pētnieku rīcībā nav tādu dokumentu, kas parādītu A. Upīša vainu padomju režīma represijās pret Latvijas iedzīvotājiem. Tas viņu atšķir, piemēram, no Viļa Lāča.
Koroševskis atzīmēja, ka 50.–60. gados Upīts saņēmis desmitiem vēstuļu ar lūgumiem palīdzēt, jo tika uzskatīts par “glābēju dažādās krīzes situācijās”. Uz vairumu vēstuļu rakstnieks un Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) Prezidija loceklis acīmredzot neatbildēja, taču ir arī daži izņēmumi. Memoriālajā muzejā glabātā sarakste liecina, ka pie viņa nereti vērsušies represētie. Par vairāku represēto personu likteņiem viņš patiesi interesējies. Par to liecina sarakste ar AP Prezidija sekretāru Kārli Gaili.
Prezidijs vairākkārt izskatījis A. Upīša iesniegumus notiesāto personu lietās. Pēc viņa ierosinājuma 1963. gada decembrī apžēlots kāds Vīksniņš, 1964. gada martā prezidijs izskatījis, taču noraidījis kāda Judina apžēlošanas lūgumu, bet 1964. gada maijā prezidijs samazinājis soda laiku kādam Sedliņam. 1957. gada 22. septembrī kāds Mucenieks vēstulē pateicas A. Upītim un raksta, ka cer drīzumā atgriezties dzimtenē no Krasnodaras apgabala Aleksandrovskas ciema. “Tāpat kā par jebkuru personību, arī par Upīti mēs nevaram spriest viennozīmīgi, jo tā ir izpaudusies visdažādākajos veidos visdažādākajos laikmeta kontekstos,” bilda Koroševskis, pieminot arī rakstnieka pēdējo, bēdīgi slaveno grāmatu “Bezsaules noriets” (1967), kurā noķengāti latviešu trimdas literāti. Vienlaikus pētnieks apšaubīja, vai šajā sacerējumā ir daudz no paša A. Upīša, jo rakstnieks tobrīd jau bija 90 gadu vecs, pēc insulta ar mentālās veselības problēmām.
Guntis Libeks nepiekrīt tiem, kuru skatījumā A. Upītim nav saistības ar 1919. gada Pētera Stučkas laika un vēlākajām padomju okupācijas režīma represijām. Kā zināms, rakstnieks aizbēga no Latvijas līdz ar P. Stučkas valdību, kurā bija Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs, tomēr 1920. gadā atgriezās Latvijā, pārejot Igaunijas–Padomju Krievijas robežu. No cietuma A. Upīti toreiz izglāba vairāku kultūras darbinieku, piemēram, advokāta, nākamā Valsts prezidenta Gustava Zemgala, gleznotāja Vilhelma Purvīša un diriģenta Teodora Reitera galvojums; no iespējamā nāvessoda par pretvalstisku darbību – Satversmes sapulces amnestija.
Tomēr jau tad attieksme pret A. Upīša personu bija divējāda. Daļa laikabiedru bija pārliecināti, ka iekšēji rakstnieks bijis pārliecināts komunists, kamēr pats A. Upīts uzskatīja, ka neko ļaunu nav nodarījis. “Ar 1919. gadu varētu arī noslēgt, taču nāca vēl arī 1940. gads, kad viņš tiešām pierādīja, ka ir konsekvents komunists, tiesiskas iekārtas pretinieks. Visa viņa darbība, kas tālāk sekoja ar Upīša ievēlēšanu tā saucamajā Tautas Saeimā, braukšana uz Maskavu ar lūgumu uzņemt Latviju PSRS. Kā to vērtēt?” retoriski jautāja Aizkraukles novada domes deputāts G. Libeks.
A. Upīša atrašanās augstos amatos gan 1919. gadā, gan pēc 1940. gada saista viņu ar šīs varas noziegumiem. Vienlaikus Libeks atzina, ka A. Upīts rakstnieks ir jānošķir no A. Upīša kā “Latvijas valsts ienaidnieka”. Tāpēc viena lieta ir viņa vārds uz grāmatas vāka, bet cita – ielas nosaukumā, piemineklī vai memoriālajā muzejā. Pēc Libeka domām, kolaboranta vārda godāšana grauj Latvijas valsts un demokrātijas pamatus.
Klātesošo vairums bija noskaņots A. Upīti attaisnot. Tomēr A. Upīša memoriālā muzeja krājuma glabātāja Ilze Andresone sprieda, ka rakstnieks, nostādamies padomju režīma pusē, kaut kādā ziņā “pārdevās sātanam”.
Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, vēlāk vadot diskusiju, pauda, ka tā bez šaubām bijusi A. Upīša izvēle, ne spiesta lieta piedalīties padomju režīma darbībās, tāpēc pamats runāt par A. Upīti kā par režīma marioneti: “Var uzdot jautājumu: vai Upītim bija vajadzīgs padomju okupācijas režīms, lai Upīts varētu komfortabli dzīvot, vai arī padomju okupācijas režīmam bija vajadzīgs Upīts ar savu vārdu, lai iegūtu respektablu fasādi.”
Noskaņojums zālē parādīja, ka skrīverieši turpina A. Upīti uzskatīt par nozīmīgu dzimtās puses identitātes elementu, kura romāns “Zaļā zeme” turklāt ļoti precīzi apraksta 19. gadsimta beigu Skrīverus, minot konkrētas vietas un konkrētas personas, un tāpēc viņa vārdam jāpaliekot gan ielas, gan bibliotēkas un skolas nosaukumā, gan muzeja veidā.
