Uldis Šmits: Kipra ES sankcijas pret Lukašenko saista ar sankcijām pret Turciju 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lēmumu pieņemšanas process Eiropas Savienībā mēdz būt sarežģīts, un divi it kā savstarpēji nesaistīti jautājumi var izrādīties viens otram pakārtoti. Ilustrācija – Kipras gatavība bloķēt jaunu ES sankciju piemērošanu Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko režīmam, ja netiks ieviesti stingrāki ierobežojoši pasākumi pret Turciju.
Samezglojumu nāksies šķetināt visaugstākajā līmenī ES samitā, kas plānots 24. un 25. septembrī.
Lai arī svarīgākā problēma, protams, nav iekavētā vienošanās par sankcijām, bet ES visai šaurās iespējas rast vai iespaidot krīzes risinājumu gan vienā, gan otrā Eiropas nostūrī.
Atšķirībā no grūti ietekmējamiem Baltkrievijas notikumiem grieķu (Nikozijas un Atēnu) strīds ar Ankaru šķietami izskatās pēc ģimenes konflikta. Turcija arvien formāli skaitās ES kandidātvalsts, un strīdus ābols ir tās veiktie izpētes darbi ES dalībvalstu Grieķijas un Kipras teritoriālajos ūdeņos, kurus turki uzskata par savējiem.
Pretēji Ankaras neparakstītās Apvienoto Nāciju Organizācijas jūras konvencijas nostādnēm. Mazāk saspīlētu grieķu un turku attiecību gadījumā Vidusjūras austrumos uzietās naftas un gāzes iegulas varētu kļūt par kopēji izmantojamu labumu. Ja reiz Grieķijai un Kiprai izdevās vienoties ar Izraēlu un Ēģipti par kopēju gāzes krājumu apguvi un cauruļvada izbūvi uz Eiropu. Taču vismaz pagaidām tas nav iedomājams Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana īstenotās politikas dēļ.
Toties itin viegli var iztēloties bruņotas sadursmes izraisīšanos, jo karakuģu apsargātajās izpētes darbu vietās vērojamas dažādas militāras aktivitātes.
Piemēram, šomēnes Turcijas karaflote rīkoja šaušanas mācības starptautiski neatzītās Ziemeļkipras Turku republikas piekrastes apvidū.
Parasti šādas demonstrācijas izprovocē attiecīgu atbildi. Pagājušā mēneša beigās manevros kopā ar Grieķiju un Kipru piedalījās arī Francijas un Itālijas jūras un gaisa spēki. Jāatgādina, ka galvenās konfliktējošās puses – Ankara un Atēnas – ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas locekles. Turcijā izvietotas stratēģiski nozīmīgas NATO bāzes.
Papildu spriedze jau tā sprādzienbīstamajā Vidusjūras reģionā satraukusi pat ASV prezidentu Donaldu Trampu, kurš tāpēc telefoniski sazinājies ar Erdoganu un Grieķijas valdības galvu Kirjaku Micotaki.
Savukārt reģionālajā turnejā nosūtītais ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar to pašu prasību, ko iepriekš bija formulējis ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels. Proti, sarunu ceļā jāpanāk situācijas deeskalācija.
Neviens it kā neiebilst pret sarunām, bet retoriskā konfrontācija turpinās.
Micotakis 12. septembrī pavēstīja par nodomu stiprināt “nacionālo vairogu”, tāpēc valdība iepirks 18 franču ražojuma kaujas lidmašīnas “Rafale” un papildus iesauks armijā 15 000 cilvēku. Uz šā fona Turcijas enerģētikas ministra Fatiha Denmeza (informācijas aģentūrai “Anadolu”) pieteiktās drīzumā gaidāmās “jaunās labās ziņas no Melnās jūras un Vidusjūras” neko īsti labu vis nesola. Acīmredzot Ankara grasās ķerties pie atklāto energoresursu avotu ekspluatācijas, kas var radīt neprognozējamas sekas.
Šajā sakarā iestājusies teju diplomātiska krīze arī starp Ankaru un Parīzi. Francijas prezidenta Emanuela Makrona ierosmē 10. septembrī Ažaksjo pilsētā Korsikā pulcējās “Med7”, kas ir 2016. gadā izveidota neformāla tikšanās platforma, kura apvieno Francijas, Itālijas, Spānijas, Portugāles, Grieķijas, Kipras un Maltas vadītājus.
Eiropas dienvidvalstu līderi noslēguma deklarācijā uzsvēra, ka vienoti atbalstīs “papildu ierobežojošu pasākumu” piemērošanu Ankarai, “ja nebūs progresa Turcijas ceļā uz dialogu un tā nepārtrauks savas vienpusējās darbības”.
Līdzīgu nostādni 15. septembrī pauda plenārsēdē sanākušie Eiropas Parlamenta deputāti. Tomēr Ankaru galvenokārt sadusmoja Makrona sacītais “Med7” priekšvakarā. Viņš izteicās, ka Turcija “vairs nav partnere šajā reģionā”, kritizēja Erdogana “nepieļaujamo izturēšanos” un pat piezīmēja, ka lielā turku tauta “pelnījusi ko citu” (jāsaprot – ne tagadējo valdīšanu).
Tiesa, Francijas prezidents arī apliecināja vēlmi “atsākt auglīgu dialogu ar Turciju”, lai kopā veidotu mūsdienu “Pax Mediterranea jeb telpu kultūras un zināšanu apmaiņai, nevis konfliktu un nabadzības telpu”.
Šobrīd pārsvarā notiek savstarpēju apsūdzību apmaiņa. Erdogans ar ārlietu ministra Mevlita Čavušolu muti piedēvē Elizejas pilij koloniālisma laikmeta ieradumus. Turklāt Makrona atbalsts Grieķijai nav vienīgais attiecību saasinājuma iemesls. Francijas un Turcijas pretstāve izpaužas arī kara nopostītajā Lībijā, kur Ankara sniedz militāru palīdzību ANO atzītajai valdībai Tripolē (bet pārkāpj ANO noteikto ieroču embargo), kamēr Parīze neafišēti balsta šai valdībai naidīgos ģenerāļa Halifa Haftara kaujiniekus.
Abas puses pamanās izmantot dažādu valstu ģeopolitisko un ekonomisko ieinteresētību, kā arī lielākoties Krievijas un Turcijas piegādāto apmēram pāris desmit tūkstošu algotņu pakalpojumu. Gals krīzei ES pievārtē nav saskatāms, un eiropiešiem par Lībijas tēmu trūkst skaidras vienotas nostājas.
Līdz šim Eiropas Savienības dalībvalstis, ja neskaita jau pieminēto septiņnieku, nav izcēlušās ar īpašu vienprātību arī attieksmē pret Turciju, kuras pārziņā nonākuši četri miljoni bēgļu. 2016. gadā ar ES slēgtā vienošanās paredz tos atstāt Ankaras aprūpē (eiropiešu apmaksātā).
Taču Erdogana rokās bēgļi kalpo par politisku sviru, ko viņš ne reizi vien draudējis lietot un jau paguvis izmēģināt.
Jauns masīvs migrantu pieplūdums Eiropu biedē, turklāt ES prezidējošā Vācija negrib sagandēt attiecības ar Ankaru savas trīs miljonus lielās turku kopienas neaprēķināmās reakcijas dēļ. Bet tāpat Erdogans diez vai būs ieguvējs, ņemot vērā Vācijas ievērojamo lomu Turcijas ārējā tirdzniecībā.
Radusies situācija katrā ziņā ir ES krīžu pārvaldības spēju pārbaudījums. Zināmā mērā arī mudinājums pielāgot Eiropas Kopējo ārpolitiku un drošības politiku reālajiem apstākļiem, kurus iespaido atrašanās autokrātiju un klaji diktatorisku režīmu ielokā.
