Kompānijā cilvēks smejas 30 reižu biežāk nekā vienatnē. Smieklu sociālo lomu apliecina arī tas, ka smiekli ir skaļi. 0
Vēl pirms runas izveidošanās pirmatnējā sabiedrībā pastāvēja noteiktu akustisko signālu valoda. Par smieklu un valodas saistību neapzināti liecina arī folkloras materiāli, kur identiskos sižetos sasmīdināt nesasmīdināmo vietā varonim var nākties piespiest runāt mēmo.
Taizemiešu mītā par pasaules izcelšanos ļaudis sākumā neprot runāt. Kad dažādās tautas sapulcējas pie skolotāja, lai apgūtu vārdus, pārlūst baļķis, uz kura cilvēki sasēdušies, visi sāk smieties un tā tiek pie savām valodām. Taču, neskatoties uz līdzīgām funkcijām sabiedrības komunikatīvajā procesā, smiekli nav runa. Gan pēc sava mehānisma, gan skanējuma tie būtiski atšķiras no runas un nesatur nekādu artikulāciju nedz patskaņu, nedz līdzskaņu veidā. Smiekli nav apvienojami ar runu un konkurē par prāta un balss orgānu kontroli.
Smiekli izlaužas no smadzeņu dziļākajiem un senākajiem slāņiem, bloķē runu un domāšanu, lai vēlāk, smadzeņu garozas procesiem atgūstot kontroli, atkal norimtu. Sasmīdināt nesasmīdināmo nozīmē atgriezties pasaulē, kas vēl nav nosaukta vārdā.
Agrāk udehu un oroču ciltis nav dzīvojušas savos ciematos, bet klaiņojušas pa visu piejūras reģionu. Teicējas zina stāstīt, ka vienā no šādām apmetnēm senos laikos mitušas septiņas māsas. Vecākā bijusi nerunīga, nekad neesot smējusies kopā ar pārējām un pavadījusi daudz laika vienatnē pie vecāku apbedījuma. Kādu vakaru māsas sarunājušas viņu izjokot. Jaunākā iemetusi ugunī apģērbu un dejojusi jurtā kaila. Kad vecākā māsa iesmējusies, visi ieraudzījuši tai starp zobiem iesprūdušu līķu gaļu un matus. Izbiedētās māsas metušās bēgt, taču briesmone tās vienu pēc otras panākusi un apēdusi. Pēc tam vecākā māsa pārcēlusies dzīvot tīrelī un dzemdējusi sešus sarkanus vilkus.
Runā, ka tie joprojām skraidot pa taigu.
