Ilgu laiku uzskatīja, ka cilvēks ir vienīgā bioloģiskā būtne, kas prot smieties. Pašlaik zooloģijas speciālisti saskata līdzīgu reakciju arī dažiem citiem zīdītājiem, pirmām kārtām jau mūsu tuvākajiem radiniekiem. 0
Pēc Portsmutas universitātes zinātnieku domām, smiekli parādījās cilvēku un pērtiķu kopīgajiem senčiem pirms 10–16 miljoniem gadu. Primāti gan smejas nedaudz atšķirīgi – to smiekli atgādina skaļu aizdusu un izpaužas pat ieelpojot.
Arī smaids jeb mutes kaktiņu muskuļu sasprindzināšana, atsedzot apskatei zobus, nav dzīvnieku pasaulei sveša. 2007. gadā kādai Roterdamas zooloģiskā dārza apmeklētājai uzbruka gorilla, Bokito. Viņa šādu primāta reakciju izpelnījās sava apburošā smaida dēļ, ko dzīvnieks uztvēra kā agresijas zīmi. Līdzīgs atgadījums dzirdēts arī saistībā ar kādu mežonīgu cilti, kas nogalinājusi visus tur ieradušos misionārus, izņemot vienu. Kā izrādījās vēlāk, viņš vienīgais, tiem tuvojoties, neesot smaidījis.
Ceturtajā gadsimtā Konstantinopoles arhibīskaps Jānis Zeltamute savā sestajā sarunā par Mateja evaņģēliju secināja, ka Jaunajā Derībā nav nevienas norādes, ka Jēzus Kristus būtu smējies. Šī doma, pārtapusi formā “Jēzus Kristus nekad nesmējās”, noteica kristietības attieksmi pret smiekliem līdz pat postmodernisma uzvaras gājienam, kad paradigmas pārmaiņas veicināja tendenci Jēzus līdzībās meklēt slēptu ironiju.
Tajā pašā laikā ticīgo kolektīvajā zemapziņā priekšstats par smieklu iekšējo nesaderību ar kristīgo vērtību sistēmu diezin vai jebkad izzudīs pilnībā. Baznīcā nedrīkstēja smieties; kuri smējušies, tos velns pierakstījis uz vēršādas. Velns visus jau bijis pierakstījis, bet vienu nevarējis sasmīdināt. Vēršāda ar bijusi pierakstīta pilna, ka rūmes vairs nebijis; tad velns plēsis ar zobiem vēršādu pušu, cilvēks iesmējies, un velns to pierakstījis.
