Nesaprotu mūsdienu miskastes modi. Intervija ar tērpu mākslinieci Katju Šehurinu 0
Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvojis Franka Vēdekinda lugas “Lulū” iestudējums režisora Dž. Dž. Džilindžera versijā. Provokāciju mākslinieka Artūra Bērziņa veidotā krāšņā telpa atklāj glamūra pilnu pasauli, kurā pavedinošās Lulū (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) valgos krīt viens vīrietis pēc otra. Lulū daba mainās tāpat kā viņas krāšņie tērpi, kuri gan slēpj, gan atklāj. Radīt tērpus tik pievilcīgai būtnei režisors aicinājis Eiropā atpazīstamo Latvijas modes mākslinieci KATJU ŠEHURINU.
Katjas Šehurinas un viņas zīmola “Katya Katya” vizītkarte ir viegli, gaisīgi un krītoši vakartērpi, kurus labprāt izvēlas arī daudzas sabiedrībā pazīstamas dāmas. Bez viņas Parīzē skolotā talanta nav iedomājama neviena Rīgas modes nedēļa, viņas kāzu tērpus valkā Rīgā un Londonā, bet pēdējos gados Katja Šehurina radījusi kostīmus arī vairākām Dailes teātra izrādēm. “Izveidot tērpus izrādei nozīmē gandrīz to pašu, ko radīt vienas sezonas kolekciju,” teic modes māksliniece. Izrādei “Lulū” tapuši 25 jauni koši kostīmi.
Katja, šī ir jūsu trešā izrāde Dailes teātrī. Vai teātrī jūs saista kaut kas, kā nav modes pasaulē?
K. Šehurina: Sākumā šķita ļoti interesanta iespēja pastrādāt ārpus savas studijas citos apstākļos, ar citu mērķi. Kad veidoju pati savu kolekciju, tajā tomēr ir vienots koncepts, bet izrādē ir dažādas ainas un apstākļi, varoņu vecuma posmi. “Astoņās sievietēs” režisors deva uzdevumu veidot kleitas tā, it kā tās būtu no vienas kolekcijas, bet šoreiz ir pavisam citādi, jo tie paši varoņi redzami dažādos dzīves posmos. Turklāt pēc teātra pati uz savu darbu varu paraudzīties no pilnīgi cita leņķa, tāpēc izmantoju šo iespēju ar lielāko prieku. Un šeit ir lieliski darba apstākļi – darbnīcās strādā visvairāk pieredzējušie meistari Latvijā, tās ir kā viens mehānisms. Galu galā – arī virkne lielo modes namu mākslinieku rada tērpus koncertiem, teātriem, operām.
Kā jūsu radošā brīvība un modes mākslinieces ambīcijas sadzīvo ar teātra spēles noteikumiem?
Man tie ļoti patīk. Īpaši svarīga ir komunikācija ar kostīmu valkātājiem – aktieriem. Viņiem ir savas idejas, un ir ļoti interesants šis ideju apmaiņas posms. Tieši tāpēc kostīmus neizdomāju jau iepriekš, tie ir tapuši komunicējot, vērojot, uzklausot. Tas ir ļoti interesants process, kas mani iedvesmo, nevis ierobežo.
Atšķirībā no “Astoņām mīlošām sievietēm”, kur veidojāt tērpus tikai sievietēm, šeit ir otrādi – pavedinātāja Lulū darbojas vīriešu ielenkumā.
Jā, “Astoņas mīlošas sievietes” vēl bija mana “komforta zona”, jo veidoju tērpus tikai aktrisēm. Nākamā izrāde, “Banija Manro nāve”, jau bija pārbaudījums – daudz dažādu aktieru, turklāt daži no viņiem – vairākās lomās. Nācās palauzīt galvu, kā veidot katru tēlu. Šoreiz patiešām viss ir pilnīgi otrādi – ir tikai viena varone, tomēr aktrises ir divas, un ikreiz tieši kostīms ir tas, kas parāda tēlu. Lulū ir dejotāja, tāpēc kostīms ir jāpielāgo kustībām, un tās ir ļoti ekspresīvas. Tāpēc strādāju roku rokā ar horeogrāfi Lindu Kalniņu. Galvenais – lai tērps neierobežo.
Esat radusi veidot tērpus pazīstamiem cilvēkiem, tā noteikti ir kompromisa māksla.
Man ļoti patīk saprast cilvēka vēlēšanos. Piemēram, Marijas Naumovas tērpu izrādē “Art” izveidojām kopā ar Mariju. Viņas tēls lugā nebija paredzēts vispār, kopā radījām to no jauna. Cilvēki ir ļoti atšķirīgi, ir dažādas figūras, silueti, tāpēc vispirms iepazīstu viņus, lai zinātu, kam veidoju tērpu. Teātrī šo savstarpējās pielāgošanās procesu uztveru ar vēsu prātu – kā darbu, kas jāizdara. Te nav vietas manām ambīcijām un kaprīzēm. Arī savai komandai, kad veidojam kolekciju, vienmēr atgādinu – tas ir darbs. Protams, kad vienā telpā ilgstoši kopā ir daudz sieviešu, uzvirmo emocijas, bet tās nepalīdz.
Šobrīd lielie modes nami arvien zaudējot modes noteicēju lomu, jo cilvēki sapratuši, ka tie apkalpo tikai eliti, bagātos un slavenos, tāpēc modē esot tas, ko varam atrast pat vecmāmiņas skapī. Kāda ir jūsu attieksme pret šo tendenci?
Manuprāt, šobrīd modē patiešām ir viss – gan minimālisms, gan maksimālisms, gan apdrukas, gan vienkrāsas apģērbi. Apģērbu zīmoli rada nevis divas, bet četras jaunas kolekcijas gadā. Viss mainās milzu ātrumā. Aktuāls kļūst stils. Vēl 20. gadsimtā varējām pateikt, kas bija modē katrā desmitgadē līdz 90. gadiem, bet kopš tā laika mode ir kļuvusi nenosakāma, cilvēki pērk un izmet, viņiem vispār ir par daudz apģērba. Mūsdienās nesaprotu tā saukto antimodi – tas ir vesels virziens mūsdienu modes industrijā, kuru aizsāka franči – apģērbs izskatās kā no atkritumiem izvilkts. Protams, ikviens var valkāt to, ko vēlas – arī es staigāju džinsa biksēs un “hūdijā”, jo, kad esi noguris, apģērbs ir kā bruņas. Citreiz pati varu miksēt kādu vintage apģērbu ar zīmola somu. Tomēr viņi šīs lietas pārdod par tūkstošiem, tāda dārga miskaste, un man tas šķiet paradoksāli un nepareizi – tas karalis ir pliks, un tā nav māksla. Modernam apģērbam nav jāmaksā tūkstoši.
Mūžsenais jautājums – vai modei jābūt valkājamai?
Jā un nē. Protams, masu modei jābūt valkājamai. Tomēr kaut kādas couture lietas ir cits stāsts – to tapšanā ieguldīts milzīgi daudz laika un roku darba, tām ir cita vērtība.
Pati esat pievērsusies kāzu kleitām – tas bija sapnis, jau studējot Parīzē?
Toreiz studēju nouvelle couture – tas ir tāds augstās modes mazliet piezemētāks virziens. Kad beidzu skolu, biju nobijusies, domājot, kur es to vispār varu pielietot, jo ir skaidrs, ka šādi tērpi domāti šauram cilvēku lokam. Toreiz kolekcijā bija viss – no mēteļiem un džinsiem līdz krekliem, katrā kolekcijā bija arī pa vienai kāzu kleitai. Toreiz sapratu, ka cilvēki reaģē tieši uz kāzu kleitām, viņiem tās patīk, un viņi grib tās pirkt. Kad 2008. gadā atvērām pirmo mazo veikaliņu Londonā, nolēmām – ja reiz cilvēkiem patīk, uztaisīsim mazu kāzu kleitu kolekciju, un izrādījās, ka tas darbojas. Tagad kāzu kleitas ir teju lielākā daļa no maniem tērpiem.
Kādi jābūt jūsu līgavas kleitai?
Radot kleitu, pirmkārt, domāju par to, lai sievietei, īpaši līgavai, būtu ērti. Tradicionālā kāzu kleita patiesībā ir ļoti neērta – tajā nevar ne īsti nostāvēt, ne nosēdēt! Uzskatu, ka kāzu tērpam jābūt ne vien skaistam, bet arī valkājamam. Te grēko arī pašas sievietes – viņas kleitu izvēlas emocionāli un nepadomā par to, ka tajā būs jāpavada visa diena – būs dejas, auto, stress, uzmanība. Patiesībā mūsdienu sievietes vispār nav pieradušas pārvietoties garās kleitās, un reizēm ir tā, ka vienīgais, ko sieviete vēlas kāzu dienas beigās, ir tikt laukā no kleitas. Tāpēc mēs nešujam korsetes, pārāk kuplas, kārtainas kleitas. Manas kleitas vairāk izvēlas latvietes, viņām ir vairāk Eiropas domāšana, viņas vēlas kaut ko vieglu, ērtu.
Vai kleita nozīmē sievišķību?
Noteikti nē. Manuprāt, visam jābūt dabiskam, organiskam. Iekšpusei jāsakrīt ar ārieni, tāpēc labāk valkā to, kas atbilst tavai personībai. Ja vakarkleitas vietā sieviete labāk jūtas elegantā uzvalkā – kāpēc ne?
Veikals Londonā vēl darbojas?
Jā, esam no pārāk drudžainās Soho pārcēlušies uz mierīgo Čelsiju un paplašinājušies vismaz četras reizes. Protams, tas nav viegli. Nevaru teikt – atnācu, ieraudzīju, uzvarēju. Ejam uz priekšu maziem soļiem. Varbūt, ja būtu sākumā zinājusi, ka tas būs tik grūti, nemaz nebūtu sākusi. Jo ir vieglāk pārdot savus darbus citam veikalam. Man ir lieliska partnere Londonā, tāpēc visu laiku varu veltīt tērpu radīšanai šeit, Latvijā.
Kādēļ pēc studijām nepalikāt modes mekā Francijā?
Patiesībā atgriešanās Latvijā bija pārsteigums man pašai, jo mācoties biju izlēmusi palikt tur. Toreiz Latvijā neredzēju nekādas iespējas jaunai modes māksliniecei, viss iekustējās pēc tam – tieši tad, kad atgriezos. Arī Francijā man īsti nebija vietas, nebija nedz attiecību, nedz dzīvesvietas – jutos vientuļa. Atbraucu uz Latviju un vairs neatgriezos. Sapratu, ka te ir mana ģimene, manas mājas. Šobrīd šejienes cilvēki ir apmierinājuši slāpes pēc ārzemju zīmoliem un nu ir gatavi arī kaut kam citam.
Skola ārzemēs vēl nenodrošina ceļu uz panākumiem?
Nekādā ziņā. Vienmēr saku, ka ar modi jānodarbojas tikai cilvēkiem, kas neko citu neprot un negrib darīt, jo ir ļoti grūti izsisties. Zinu, ka modes jomā šobrīd strādā tikai aptuveni pieci procenti no maniem tā laika studiju biedriem. Pārējie ir oficianti, pārdevēji un daudz kas cits. Šī ir nežēlīga pasaule, kurā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku. Tev ir laimējies, ja nokļūsti kādā no lielajiem modes namiem kaut vai kā īslaicīgs stažieris, bet uz ilgāku laiku tur patur tikai izcilības. Protams, arī šāds ceļš ir vilinošs, tomēr man gribējās kaut ko savu.
Latvijas modes māksliniekiem vispār ir iespēja tapt pamanītiem ārpus mūsu zemes?
Iespēja atrast savu vietu pasaulē ir liela. Kaut vai tāpēc, ka mums joprojām strādā pieredzējušie meistari vēl no Rīgas vai Baltijas modēm.
Esat darbojusies arī Krievijā – vai arī tur saredzat iespējas?
Redzēsim, ko dzīve piedāvās. Pirms dažiem gadiem mums tur bija vairāk klientu, bet pēc naftas krīzes viņi ir kļuvuši uzmanīgāki. Nevēlos pielāgoties kaut kādiem apstākļiem, bet darīt to, kam ticu. Domāju, ka tad klients tevi pamanīs un atnāks.
Vai šobrīd pasaules modes industrijā vispār ir nozīme tam, no kurienes esi?
Tas ir svarīgi man pašai. Esmu dzimusi Latvijā, un, lai arī nevaru saukt sevi par latvieti, sevi tomēr tā izjūtu un ārzemēs saku, ka esmu latviete ar krievu saknēm.
Tomēr Rīgas modes nedēļā pirmoreiz būsit kā “Katya Katya London”.
Pērn Londonā nācās pielāgot nosaukumu veikala izkārtnei, bet mans uzvārds bija par garu un sarežģītu. Tas bija brīdis, kad nolēmu atteikties no uzvārda, bet veikala nosaukums ar Londonas vārdu kaut kā dabiski pārauga zīmolā.
Neesat domājusi par bērnu modi? Jādomā, meitiņa valkā mammas šūtās kleitas.
Nē! Katram ir sava specifika, un šī nav mana. Turklāt nevēlos meitas dzīvē kultivēt kaut kādu pārņemtību ar modi – lai pati izvēlas savu ceļu. Protams, viņa ir pamanījusi, ka manas draudzenes velk manis šūtās kleitas, tad nu arī viņa pieprasīja savu. Vienu arī dabūja.
Ko rādīsit Rīgas modes nedēļā oktobrī?
Nākamā gada vasaras kolekciju. Šovasar biju Toskānā, Itālijā, un mani ārkārtīgi iedvesmoja turienes ainavas, tāpēc manās vakarkleitās būs Toskānas krāsas, apdrukas un formas.
Dizainere Katja Šehurina (1983)
Pabeigusi Rīgas 40. vidusskolu, ESMOD modes mākslas skolu (Francija), asistējusi modes Eiropā pazīstamajiem modes māksliniekiem Nikolā Fafjē un Devidam Pērvisam.
Latvijā atzīta par gada modes dizaineri (2009). Piedalās modes pasākumos Latvijā, Francijā, Krievijā, Itālijā, atvērusi modes veikalu Londonā.
Iestudējums “Lulū” Dailes teātrī
Dramaturgs: Franks Vedekinds; režisors – Dž. Dž. Džilindžers; scenogrāfs – Artūrs Bērziņš; kostīmu māksliniece – Katja Šehurina; horeogrāfe un režisora asistente – Linda Kalniņa, video mākslinieks – Artis Dzērve, gaismu mākslinieks – Sergejs Skornjeckis.
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Andris Bulis, Dainis Grūbe, Mārtiņš Upenieks, Dainis Gaidelis, Lelde Dreimane.
Tuvākās izrādes: 4., 12., 25., 26. oktobrī; 4. 13., 22. novembrī.
