“Nesaprotu, kāpēc vēl joprojām auklējamies ar mūsu valsts nelatviešiem?” Streips par Ždanokas balsojumu 0
Vienkāršā tumši zaļā krekliņā tērpts, ar bārdu apaudzis, Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis vakar uzrunāja Eiropas Parlamentu.
Ievadā Ukrainas prezidents skaidroja, ka viņš nevarēja teikt labrīt, labdien vai labvakar, “jo dažiem cilvēkiem katra diena nav laba diena, un dažiem cilvēkiem šī diena ir pēdējā diena.”
Zeļenska kungs pateicās Eiropai par vienotību, taču atgādināja par cenu, kādu ukraiņi patlaban maksā par to.
“Ziniet,” teica prezidents. “Es patlaban nelasu no papīra, kas man ir priekšā, jo manas valsts dzīvē papīra posms ir beidzies. Patlaban mums jātiek galā ar realitāti, ar nogalinātiem cilvēkiem, ar īsto dzīvi.”
Iepriekšējā naktī Kremļa fašista bruņotie spēki intensīvi bombardēja vairākas vietas Ukrainā. Tajā skaitā Harkivā valsts ziemeļaustrumos, kura cita starpā ir pazīstama ar lielāko, plašāko laukumu visā Eiropā.
“Vai varat iedomāties, ka šorīt pa šo laukumu trāpīja divas spārnotas raķetes,” Eiropas deputātiem jautāja Ukrainas prezidents. Desmitiem mirušo. Lūk, brīvības cena. Mēs cīnāmies par mūsu zemi un par mūsu brīvību.
“Lai gan mūsu valstī visas lielās pilsētas ir blokādē, neviens tajās neienāks, lai iejauktos mūsu brīvībā un valstī.
“Ticiet man, ikkatrā laukumā, vienalga, kā to sauc, to sauks tāpat kā šodien par brīvības laukumu ikkatrā pilsētā mūsu valstī. Neviens mūs nesalauzīs. Esam stipri. Esam ukraiņi.”
Šajā vietā video audio celiņā ir dzirdams, kā Eiropas Parlamenta ukraiņu valodas tulkam aizlūza balss aizkustinājumā.
“Gribam redzēt mūsu bērnus dzīvus,” turpināja Volodimirs Zeļenskis. “Vakar sešpadsmit bērni tika nogalināti, un atkal un atkal prezidents Putins pateiks, ka tā ir kaut kāda operācija, top trāpīts militārai infrastruktūrai.
“Kādi bērni, kādās militārās fabrikās viņi strādā? Kuros tankos viņi brauc? Kuras raķetes viņi palaiž? Vakar vien viņš nomušīja 16 cilvēkus.”
Savā uzrunā Ukrainas prezidents arī pievērsās jautājumam par savas valsts nākotni Eiropas Savienības ietvaros:
“Mēs arī cīnāmies, lai kļūtu par vienlīdzīgiem partneriem Eiropā. Uzskatu, ka šodien mēs visiem pierādām, ka tas ir tieši tas, kas mēs esam.
“Eiropas Savienība kopā ar mums būs stiprāka. Par to nav šaubu. Bez jums, Ukraina būs vientuļa un pamesta. Esam pierādījuši savu spēku. Esam pierādījuši, ka minimums, esam tieši tādi paši kā jūs.
“Pierādiet, ka esat kopā ar mums! Pierādiet, ka jūs mūs nepametīsit! Pierādiet, ka jūs nudien esat eiropieši, un tad dzīve uzvarēs pār nāvi un gaisam uzvarēs par tumsu. Slava Ukrainai!”
Pēc šīs uzrunas, Eiropas Parlamenta deputāti piecēlās kājās un ilgi, svinīgi un skaņi aplaudēja. Nudien Eiropas Savienības dalībvalsts patlaban ir vienotas savā attieksmē pret Kremļa fašista režīmu. Ne vienmēr tas tā bijis.
Pēc uzrunas Eiropas deputāti ķērās klāt pie rezolūcijas par Kremļa fašista agresiju Ukrainā. Starp rezolūcijas autorēm bija mūsu pašu Sandra Kalniete.
Rezolūcijā Eiropas Parlaments skarbi nosodīja agresiju kā tādu, Kremļa fašista nepārtraukto melošanu par saviem nolūkiem un mērķiem, kā arī dezinformācijas lavīnu, kāda gāzusies no fašista režīma un viņam pakalpīgajiem valsts medijiem.
Kas attiecas uz Ukrainu un Eiropas Savienību, atgādināšu, ka Ukraina lūgumu, sevi uzņemt pulciņā uz Briseli nosūtīja pirms pāris dienām.
Parlamenta rezolūcijā būtiskais teikums šajā ziņā ir šāds:
“Eiropas Parlaments aicina Eiropas savienības institūcijas darboties, lai Ukrainai piedāvātu ES kandidātvalsts statusu atbilstoši Eiropas Savienības līguma 49. panta prasībām un uz nopelnu pamata.
“Pa to laiku, turpināt darbu, lai to integrētu ES koptirgū atbilstoši asociācijas līguma prasībām.”
Te pāris lietas. Pirmkārt par to asociācijas līgumu. Ukraina un Eiropas Savienība tādu parakstīja 2014. gadā. Tieši tajā laikā izcēlās milzīgie Maidana nemieri, kuru rezultātā tapa padzīts līdz kliņķim korumpētais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs.
Viņš tautas nepatiku izsauca konkrēti tāpēc, ka viņš iebilda pret minēto asociācijas līgumu un vēlējās savu valsti pagriezt Krievijas virzienā.
Janukovičam tas neizdevās, bet fakts ir tāds, ka tajā pašā dienā, kad viņš aizmuka uz Krieviju, Kremļa fašists un viņa rokaspuiši sāka plānot Krimas aneksiju un marodēšanu Ukrainas dienvidaustrumos. Tādā nozīmē ir tieši velkama līnija starp Maidana revolūciju un pašreizējo agresiju Ukrainā.
Tomēr galu galā Kijeva un Brisele parakstīja asociācijas līgumu, un tāds ir bijis Ukrainas statuss Eiropas Savienībā visu laiku kopš tam.
Eiropas Parlamenta prezidente Urzula Vonderlaiena pirms pāris dienām intervijā telekanālā Euronews teica vārdus “Ukraina ir viena no mums, un mēs to vēlamies redzēt Eiropas Savienībā.”
Taču pieņemtajā rezolūcijā te jāpiefiksē konkrētie vārdi “uz nopelnu pamata.”
Ja nebūtu Kremļa fašista uzbrukuma, Briselē nebūtu saruna par to, kā paātrināt attiecību veidošanu ar Ukrainu.
Tomēr arī ar visu uzbrukumu, Eiropas Savienībā tomēr ir prasības, kādas kandidātvalstīm ir jāizpilda.
Starp neatkarības atjaunošanu un dienu, kad Latvija kļuva par ES dalībvalsti, pagāja mazliet mazāk par 13 gadiem.
Oficiālu lūgumu par iestāšanos mūsu valsts Briselei nosūtīja 1995. gada 27. oktobrī. Tobrīd valsts prezidents bija Guntis Ulmanis, un trīs nedēļas pirms tam bija ievēlēta, bet vēl amatā nebija stājusies 6. Saeima. Lūgums nāca no 5. Saeimas tās darbības pēdējās dienās.
1999. gadā Helsinku samitā Latvija aicināta uzsākt iestāšanās sarunas. Tajās bija vairāk nekā 20 dažādas nodaļas, un katrā mūsu valstij bija izdarāmi un padarāmi darbiņi, lai mūsu likumos ieviestu Eiropas Savienības likumus, regulas un noteikumus, kā arī, lai veiktu nepieciešamās reformas, lai kļūtu par pilntiesīgu ES dalībvalsti.
Tas brīdis pienāca 2004. gada 1. maijā, kad premjers bija Indulis Emsis un prezidente bija Vaira Vīķe-Freiberga. Atceros, kā nedēļās pirms tam Latvijā notika visai paniska pēdējo noteikumu tulkošana un pārbaudīšana. Tas bija konteksts, kurā viegli satraucamais premjers paziņoja, ka Latvija degot “zilās liesmās.”
Un tad, kad 2007. gadā pienāca laiks ratificēt Latvijas robežlīgumu ar Krieviju, nacionāli mūsu Saeimā spiedza tāpēc, ka līgumā nebija paredzēta 100% krievu apdzīvota apgabala atdošana mūsu valstij. Vēsākas galvas prevalēja un līgums tika ratificēts arī bez Abrenes.
Ukraina, lai arī cik atraktīvs nebūtu tās prezidents, nevar cerēt ne uz ko citu. Cita starpā pilnīgi noteikti pirms tam būs jāatrisina pašreizējā Kremļa fašista agresija, jo valsti ar nenoteiktām robežām ES noteikti neuzņems. Tajā skaitā tāpēc, ka Ukrainas austrumu robeža līdz ar to arī kļūtu par savienības austrumu robežu.
Otrs, ko piebilst par vakardienas rezolūciju Eiropas Parlamentā, ir fakts, ka par to nobalsoja 637 no 676 klātesošajiem deputātiem. 26 atturējās, un 13 nobalsoja pret.
Tā velna duča starpā bija Latvijas ilggadīgā pārstāve Eiropas Parlamentā Tatjana Ždanoka. Viņa tur pirmoreiz ievēlēta 2004. gadā īsi pēc tam, kad Latvija iestājās ES, un turpat, ar īsu pārtraukumu, kura laikā viņa pacentās animēt politisko partiju Latvijas Krievu savienība Latvijā, viņa ir palikusi visu laiku kopš tam.
Nav šī dāma Latvijas valsts un tautas pārstāve. Viņa nepārtraukti ir dziedājusi Krievijas dziesmu un atbalstījusi Kremļa fašista imperiālistiskos gājienus. Kādreizējā matemātikas doktore ir atbalstījusi melīgo domu, ka Ukrainā un Kijevā pie teikšanas ir “nacisti.” Labāku mūsu lielās kaimiņvalsts interešu aptekalētāju būtu grūti iedomāties.
Šorīt ielūkojoties Latvijas Krievu Savienības mājaslapā, ne vārda neatradu par partijas līderes balsojumu Eiropas Parlamentā.
Toties atradu rakstu ar virsrakstu “Jauns aizliegums krievu valodai izglītībā – atriebība Latvijas krieviem.”
Neviena neparakstītajā savārstījumā ir skaidrots, ka “valdošo partiju koalīcija 28. februārī nolēma pilnībā iznīcināt krievu izglītības atlikumus Latvijas skolās, sākot ar šī gada septembri.
“Par lēmumiem, ko bija pieņēmuši onkuļi ārpus Latvijas un kuriem nav nekāda sakara ar mūsu valsti, būs jācieš bērniem no Latvijas krievu ģimenēm.”
Meli. Te runa ir par valdošās koalīcijas paziņojumu viņdien, ka nu valdība pakāpeniski pavadīs nākamos sešus gadus pakāpeniski ieviešot pakāpenisku sistēmu, kurā pakāpeniski tiks nodrošināts, ka visās Latvijas izglītības iestādēs mācību process būs valsts valodā.
Pakāpeniski un sešu gadu garumā, tātad – līdz 2028. gadam. Personīgi nekādi nevaru saprast, kāpēc 30 gadus un vairāk kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas ir turpinājusies šāda auklēšanās ar mūsu valsts tā dēvētajiem nelatviešiem.
Te ir Latvijas Republika. Latvijas Republikā ir Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Republikas Satversmē melns uz balta ir rakstīts, ka Latvijas Republikā Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu valoda.
Ja reiz tā, tad ir tikai un vienīgi loģiski, ka arī Latvijas Republikas skolās tiek lietota Latvijas Republikas valsts valoda. Nudien nezinu, kāpēc šī jautājuma atrisināšanai ir bijuši vajadzīgi 30 gadi ar kapeikām un tagad acīmredzot būs vajadzīgi vēl seši gadi. Tā pakāpeniski.
Bet par domu, ka tā vajag darīt jau šogad septembrī, par to koalīcijas sapulcē ieminējās vien allaž tautiskā un nacionālistiskā Nacionālā Apvienība. Pārējās partijas pateica nē.
Un līdz ar to Latvijas Krievu savienība savas mājaslapas lietotājiem vienkārši un prasti meloja. Turklāt nezinu, par kādiem “onkuļiem ārpus Latvijas” tur ir runa. Anonīmi publicētā materiāla autori neatrada par vajadzīgu tādus identificēt, kas visticamāk nozīmē, ka tādu nav vispār.
Tā vien šķiet, ka Kremļa fašists ir pārvērties par maniaku. Viņa valsts tautsaimniecība ir gandrīz pilnībā sabrukusi. Rubļa vērtība ir samazinājusies gandrīz burtiski līdz nullei. Vēl nesen milzīgā Krievijas Krājbanka ir novesta līdz bankrota robežai.
Un vienalga Kremļa fīrers dzen savus tankus, savus karavīrus un savu tehniku tālāk. Vai viņam tiešām tik maz rūp savas tautas labklājība? Acīmredzot, ka tā.
Un tas liek šodien uzdot to pašu jautājumu, kāds man bija vakardien: Cik ilgi Kremļa fašists paliks amatā? Vai tiešām nav neviena, kurš šim kretīniskajam, ārprātīgajam, ārpus jebkādiem civilizācijas rāmjiem esošajam maniakam var pielikt punktu?
