Ieķēpājies vieniem kā “sliktais krievs”, pie otriem neattaisnoja “labā krieva” cerības. Egila Līcīša feļetons 5
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Politisko notikumu vērotāji atceras, kā partijas “Gods kalpot Rīgai” kongresā Briseles priekšniecība Andra Amerika personā no tribīnes sauca – “Uz Saeimu! Uz Saeimu!” – liekot kādreiz municipālajā seklumā peldējušam spēkam gatavoties ieairēt dziļākos ūdeņos.
Savukārt vietējais “GKR” vadītājs Oļegs Burovs pēc nesekmīgas līdzdalības Rīgas domes vēlēšanās sūrojās, ka par viņa sarakstu neesot aizgājuši vēlēt krievi.
Taču, lai startētu augstākā līgā, debitanti nedrīkst izskatīties pēc pilnīgiem margināļiem, un vietā ir abu līderu secinājums, ka partijai nepieciešams papildinājums un pieredzējušāki sabiedrotie. Turklāt Oļegam jau ir kails galvvidus, neilgi pirms vēlēšanām apritējuši 60 gadi uz pleciem, un Andrim komjaunieša vecums sen garām.
Var teikt, politiskā karjera iegājusi finiša taisnē, pēc tam galvā iemetīsies ķērpīši, iesitīsies sklerozīte, būs jākāpj pāri bērnības slieksnim otro reizi.
Tavu laimi, konstatēts, ka politisko spīdekļu “melnajā tirgū” taisni pašreiz ir viena zvaigzne dabūjama! Savaldīgs, pieķemmēts un kulturāls Slava Dombrovskis – vecuma grupā pieaudzis vīrietis virs divdesmit gadiem, efejām apaugušās ASV augstskolās mācīts ekonomists ar Amerika partijai piemērotiem labējiem, brīvā tirgus aizstāvja uzskatiem.
Tai pašā laikā inteliģentais cilvēks Vjačeslavs ir dzīves viļņos diezgan mētāts baļķis.
Desmit gados apbružājies pa vairākām partijām. Uz politiskās scēnas ieradies kā Zatlera kareivis cīņā par tiesiskumu. Pēc zatleriešu sabrukuma piesaistījies “Vienotībai”. Nebūdams ar dzidru kā zvaniņš latviešu valodu, kalpojis kā ekonomikas un pat izglītības un zinātnes ministrs, saņemdams no tautiešiem latviešu piejaucētā “kabatas krieva” apzīmējumu.
Taču pēc tam Dombrovskī uzplaiksnījās etnogrāfiskais motīvs un – nepateicība ir pasaules alga! – latviešu uzticību saņēmušais, augstos amatos pabijušais eksministrs pārgāja valsts ienaidnieku “Saskaņas” nometnē.
Tiesa gan – sabiedrībā cita bijušā ministra Anrija Matīsa vai vadošas Izglītības ministrijas ierēdnes Evijas Papules pārbēgšanu pie saskaņiešiem un kļūšanu par Ušakova kalpotājiem uztvēra ka personības degradāciju, bet uz Slavu skatījās piedodošāk – kā kopienai piederīgā atgriešanos dzimtajā mājvietā.
Uzskatu nesaderības dēļ jauno gurķi Dombrovski vecie “Saskaņas” prauli, kreisi noskaņotie sociķi nepieņēma un, kaut uz 13. Saeimas vēlēšanām ekonomikas zinātājs Vjačeslavs bija saskaņiešu listes augšgalā kā premjerministra amata kandidāts, pēc diviem liesmainiem gadiem izslēdza no ieceļotāju intereses pārstāvošā spēka rindām, apsūdzētu par nepakļaušanos partijas disciplīnai. Droši vien kolēgām arī nepatika, ka nekronētais premjers staigāja apkārt lepni kā pāvs, ignorējot b. Urbanoviča tēvišķos norādījumus.
Tā nu pašlaik Dombrovskis dzīvo politiskā šķirtenī, ieķēpājies vieniem kā “sliktais krievs”, pie otriem iesēdies peļķē, neattaisnojis uz sevi liktās “labā krieva” cerības.
“Neatkarīgais” Slava nesaprasts klīst apkārt pa pasauli, stāstīdams, ka drīzumā ar atrastiem domubiedriem dibināšot progresīvu politikas jaunuzņēmumu, bet ka tik nesametas kopā ar saimnieciski domājošiem ļaudīm no Amerika–Burova kompānijas. Jautājums – cik lielu cittautiešu auditorijas daļu Vjačeslavs spēj pievienot, izstādīdams savu personu starp “GKR” piederīgiem.
Jāatzīmē, Dombrovskis turpina pozicionēties krievu aizstāvja lomā, ar aktīvi konfrontējošu politiku pret latvisko. Nule viņš asi reaģēja uz Dagmāras Beitneres-Le Gallas nepieglaudīgi teikto, ka “Latvijā nav nevienas intelektuāla krievu valodā runājošas personības, kas varētu iedzīvināt pārrunas, dziļākas debates par to, kam īstenībā pieder šie cilvēki, kam mājas un dzimtā valoda ir krievu valoda. Kurai valstij viņi pieder un kurai mediju telpai.”
Atkal tika griezta vecā skaņuplate par krievvalodīgo apspiešanu, diskrimināciju un ierobežošanu, un Dombrovskis (iespējams, uztvēris personiski) līdz ar saskaņiešiem un ultrakreisiem latviešiem kurināja krievu cilvēkus gūt aizvainojumu un traumu.
Kaut gan Beitnere-Le Galla neatzīmēja neko citu, ka (kopš Kosteņeckas) nav bijis neviena krievu intelektuāļa, politiķa, kurš aicinātu savus tautas brāļus ciešāk apliecināt piederību Latvijai, pieslieties latviskajam, nedarīt latviešus aizskarošas lietas.
Un “kulturālais” Dombrovskis nesenā intervijā saka – nav atbalstāma krievu vēlme asimilēties (tādu piedāvājumu pozitīvi atbalstot 13% no cittautiešiem). Vjačeslava simpātijas iemantojuši krievi, kuri dodot priekšroku eiropeiskām vērtībām, un uz Jevropu vēloties iet divas trešdaļas aptaujāto tautiešu. Skatīsim, vai pa ceļam ar briselieša Amerika partiju.
