Nesaprastais “Burvju strēlnieks” 0
Sestdien, 12. aprīlī, Ķelnes operā pirmizrādi piedzīvoja Karla Marijas fon Vēbera operas “Burvju strēlnieks” uzvedums.
Viens no lielākajiem vācu kultūras apskatniekiem “Theatergemeinde-Koln” jau pirms pirmizrādes iezīmēja divus svarīgākos aspektus, kādēļ tā ir ievērības cienīga. Pirmkārt, diriģenta Markusa Štenca līdzdalības dēļ (viņam šis būs pēdējais iestudējums Ķelnes operā). Otrkārt, to uzvedis intriģējošais latviešu režisors Viesturs Kairišs. Laikraksts brīdina, ka skatītājiem jāsagatavojas ceļojumam, kas balansē starp reālo un nereālo, jo režisoram patīk uzburt sirreālas ainas un pārsteigt. Ar Riharda Vāgnera “Nībelunga gredzena” cikla iestudējumiem “Valkīra” un “Zigfrīds” Latvijas Nacionālajā operā režisors apliecinājis sava rokraksta savdabību, kas ieinteresējis arī vācu operas namus. Tiesa, Vācijā Kairiša jaunākais iestudējums izpelnījies lielu uzmanību un kļuvis pat par sensāciju, taču šajā gadījumā negatīvā šķautnē. Kairišs nav saprasts un tiek kritizēts.
Tā, piemēram, “Operapoint” kritiķis Olafs Cenners šo raksturo kā neveiksmīgu iestudējumu, attaisnojot režisoru ar viņa piederību teātra skatuvei, nevis operai. Kritizēta tiek arī Ievas Jurjānes scenogrāfija un kostīmi – kritiķim nav izdevies atrast skaidrojumu to izvēlei, tāpat arī visi mūsdienu teātra atribūti: veļas mašīna, lietussargi, baloni, grils nav attaisnojuši savu esamību uz skatuves. Tiesa, cirka atmosfēra ir bijis režisora izvirzīts pamatnosacījums. Nav brīnums, ka vācu skatītājs, kuram Karls Marija Vēbers vienmēr asociēsies ar teiksmainu un mītisku vidi, bija sašutis noslēpumainā meža vietā ieraudzīt veļas tīrītavu, medniekus un zemniekus, kas apbruņojušies ar automātiskajiem ieročiem, taču sievietes ir tērptas īsos sarkanos svārciņos un visas kā viena ir blondīnes ar lokainiem matiem. Kritiķis atzīmē, ka operas tekstā bijuši vairāki iestarpinājumi, kas pievērsa uzmanību, taču tos bijis grūti saprast gan nepietiekamās skaņas, gan konteksta dēļ. Visbeidzot Cenners secina, ka Kairišs ir darbojies drīzāk kā administrators, kuram pietrūkst izpratnes par mūziku, radot nepielūdzamu farsu.
Kritiķi uzslavē vairāku solistu lielisko veikumu, jo īpaši Klaudiju Rorbahu ainā “Leise, leise, fromme Weise, schwing dich auf zum Sternenkreise” (2. daļas 2. aina) un Andreasu Šageru ar “Nein, länger trag ich nicht die Quale”.
“Der neue Merker” apskatnieks Kristofs Cimmermans iestudējumam velta asus vārdus, apgalvojot, ka opera neatstāj nekādu pēcgaršu, taču “ākstīšanās” tomēr nav bijusi tik dekonstruktīva, lai tai izdotos pilnībā iznīcināt Vēbera meistardarbu. Tiesa, kā atzīst kritiķis, ne viena vien aina radījusi apjukumu, jo nav bijis iespējams saprast, ko gan autors ar konkrēto darbību vēlējies pateikt, atstājot mūs, skatītājus, “dumiķīšu” lomā, tā pievienojot kopvērtējumam nelielu sarkasma devu. Neizprotamas šķitušas ainas, kur, piemēram, Agate un Kilians, abi novecojuši, stāv viens otram blakus, kad paveras durvis un pa tām sniegotā ainavā iebrien stāsta galvenā varone. Vai arī ainā, kur oriģinālversijā no debesīm nokrīt zelta ērglis, bet nu to aizstāj cepts cālis.
Bonnas laikraksta “General–Anzeiger Bonn” žurnālists Bernhards Hartmans atzīmē, ka Kairišs nebūt nav pirmais, kurš uzņēmies “Burvju strēlnieku” uzvest komiskā gultnē. Pirms septiņpadsmit gadiem tādu ieceri Ķelnes operā īstenojis režisors Andreass Homoki. Arī šī izrāde neizpelnījās glaimus, vien tika nodēvēta par provocējošu Vēbera interpretāciju. Kritika adresēta arī Ķelnes operas ilggadējam diriģentam Markusam Štencam, pārmetot orķestra tikpat kā nemanāmo eksistenci atsevišķās ainās.
Var piebilst – tā kā pirmizrāde notika 12. aprīlī, domājams, papildus komentāri no lielākajiem laikrakstiem vēl tikai gaidāmi.
