Dārtas Danevičas veikums – niansēts un pārliecinošs. Armands Kalniņš vērtē Dailes teātra izrādi „Zēni nav meitenes” 4
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunās režisores Diānas Kaijakas izrāde “Zēni nav meitenes”, kas iestudēta Dailes teātra Mazajā zālē, iekļaujas šīs sezonas visai populārajā tematikā. Tā veltīta “sieviešu jautājumam” (kā to pirms daudziem, daudziem gadiem dēvēja, varbūt pat atceroties sufražismu), feminisma izpausmēm (diemžēl arī šis termins ir pārāk bieži izmantots, ne visai izprasts, diskusijās vairāk akcentējot tā kareivīgākās izpausmes) vai dzimuma atšķirībām/lomām.
Šajā aktuālo ideju/sižetu jomā jāpiemin Lauras Grozas diptihs – Annas Auziņas “Mājoklis” Dailes teātrī, Valtera Sīļa inscenētais Lūsijas Kirkvudas “Debesjums” Nacionālajā teātrī, savā ziņā – arī Ingas Tropas “Pārcēlāja” un pat jaunais “Brands” Dailes teātrī (tiesa, radikāli mainītā, “apvērstā” veidā), pirms tam – Ināras Sluckas iestudējums “Sievietes daļas” Nacionālajā teātrī u. c. Tātad teātri nojauš sabiedrības interesi par šo ideju loku, turklāt akcentējot to, kas rada ievērojamas viedokļu disonanses.
Lugas autors Deniss Kellijs šķiet savdabīga personība. Jādomā, ka dramaturgu interesē ļoti skarbi, pretrunīgi vērtējami stāsti, piemēram, viena no viņa lugām ir “Varonis Osama”, kurā analizē to, kas notiek, ja kāds uzdrošinās domāt “politnepareizi”. Cita Kellija luga – “Pēc beigām” – jau iestudēta Latvijā, režisors Valters Sīlis to interesanti paveica Nacionālajā teātrī (2016).
Kopumā jauniestudējums ir smags, bet iespaidīgs darbs, tajā paustais laiku pa laikam ataust atmiņā (un neliek mierā). Stila ziņā tas attīstās no stāvizrādes jociņiem (tā parādot gan galvenā tēla vieglprātību, gan vēlmi principiāli mainīt savu dzīvi) līdz traģēdijai. Dārtas Danevičas tēlotā Meitene nav nevainojama, gluži pretēji. Viņas tēls rūpīgi pārdomā notikumus, mainot noskaņas (vieglprātība sākotnēji, vēlāk – apņēmība mainīties, kas ir sekmīga, tad – katastrofas situācija).
Vai notikumu attīstības bīstamību attiecībās ar Zēnu varēja prognozēt? Domāju, ka tas bija iespējams, bet zīmīgi, ka galvenais ieinteresētības impulss ir Zēna saruna lidostā ar modelēm (vienlaikus intriģējoša un neganta). Tieši šo skarbo Zēna izturēšanos Meitene apbrīno, un to var uzskatīt par pievilcības spēku. Lai gan tas nav strikti uzsvērts, izrādē fiziski klāt neesošais Zēns (izaicinošs, profesionālā ziņā interesants utt.) kļūst par Meitenes partneri, turklāt vienlaikus savā ziņā simbolizē vīriešus/zēnus kopumā.
Kā izrādās, piesaista arogantais, kas vēlāk, jau citos apstākļos, rada baisās sekas. Kas (un kāpēc) notiek Zēnā, to var minēt, jo viņa darbības izrādē parādās fragmentāri, tikai tik maz, cik Meitene ir paguvusi ievērot (protams, subjektīvi). Zīmīgi ir Meitenes vainas meklējumi: ko viņa nav izdarījusi “pareizi”? Tomēr īstu atbilžu nav, bet ir vairāki varianti: zīmes, kurām nav pievērsta pietiekama uzmanība. Vai Meitenes citādas rīcības gadījumā būtu atšķirīga notikumu gaita?
Teātra mājaslapā ir izaicinošs teikums: “Sabiedrība nepastāv vīriešu labā, tā pastāv, lai viņus savaldītu.” Tātad, izrādes vēstījumu analizējot, faktiski nonākam pie “vīriešu/zēnu jautājuma”. Interesanta ir saruna par izrādes tematiku (šādu lielisku praksi ieviesuši teātri, lai būtu iespējams izvērstāk izprast izrāžu satura kontekstu), kurā psihoterapeits Juris Batņa plaši skaidro dažādas teorētiskās nostādnes, kuras ir svarīgas, lai saprastu notikušo. Teorijas var palīdzēt pat tad, ja tās sniedz atšķirīgus skaidrojumus.
Piemēram, kāpēc nelabvēlīgā ģimenē izaug labi cilvēki, bet labvēlīgā – slikti (un otrādi)? Savukārt filozofe Jana Kukaine kopumā diemžēl pārlieku kareivīgi cenšas uzspiest šaurāku ideoloģisku ietvaru. Tas padziļina nesapratni. Nevar neņemt vērā dzimumu bioloģiskos aspektus un būtu muļķīgi/neiespējami tos censties iznīdēt. Piemēram, dozēts cīņas spars (agresivitāte) vajadzīgs sportā un jebkur citur, kur cilvēkiem (neatkarīgi no dzimuma) sevi jāpierāda. Turklāt nav taču grūti iedomāties situācijas, kurās sevi jāaizstāv fiziska/garīga pārspēka priekšā.
Var (un vajag) atbilstoši sodīt par noziegumu (izrādē vardarbis saņem smagāko iespējamo sodu), taču nejēdzīgi ir kādu grupu kopumā vainot ļaunajā (domāt līdzīgi kā sociālajos tīklos un citviet izplatītajos stereotipos: “visi vīrieši ir tādi” vai “visas sievietes ir šādas”). Vainot visus kopumā nozīmē pieļaut ļaunā atkārtošanos.
Zīmīgi, ka “Branda” jauniestudējumā, salīdzinot ar izrādi “Zēni nav meitenes”, ir citādi: Agnus (Jērs) kā tēvs uzņemas praktisko atbildību par bērnu, bet titulvarone spēcīgas idejas vārdā paļaujas, ka viss būs kārtībā, taču tā nenotiek. Tas kļūst par neiedomājami smagu upuri ceļā uz iecerēto. Tātad abās izrādēs dažādi tiek akcentēts jautājums: ko ziedot mērķa labā?
Monoizrādes vienmēr ir pamatīgs pārbaudījums aktieriem, jo nav iespējams paļauties uz skatuves partnera palīdzību, ja gadās kāda ķibele. Tāpēc loģiski pamatots režijas risinājums ir ainas ar bērniem (atmiņas) atskaņot ierakstā. Savukārt mēģinājumi lokalizēt lugu Latvijas apstākļiem gan nepārliecina (piemēram, izpildproducentes karjera, minot par iespējamajām “Oskaru” balvām). Svarīgāko – noziegumu statistiku – Latvijā ir iespējams izrādē iekļaut dabiskāk.
Niansēts, pārliecinošs ir Dārtas Danevičas veikums: aktivitāte stāstījuma sākumā, aktrisei esot visai ierobežotai telpā, pamazām skatuves vide paplašinās un pieaug dramatisms, savukārt traģēdijas izklāstā viņa atkal it kā saraujas neizpratnē, kaut iegūts vientulības plašums. Scenogrāfija ļauj koncentrēt uzmanību aktrises darba uztverei.
Izrādes finālu par optimistisku gan nevaru nosaukt. Turpmāk palikt kopā tikai ar kaķi un atmiņām? Grūti iztēloties, ka Meitene spēs būt citās attiecībās. Vienmēr taču būs jūtama piedzīvoto notikumu radītā barjera. Kaut gan milzīgus pārbaudījumus izdzīvojušie cilvēki mēdz atrast gan ceļu pie citiem, gan spējas atbalstīt.
Var censties apjēgt, tomēr mocīties pārdomās: kāpēc tā notika? Ir tik daudzi skaidrojumu varianti. Meitene nesaprata un joprojām to nesaprot. Es arī. Pat tad, ja kaut daļu no notikušā izprotam (ne vienmēr tāpēc, lai piedotu), rodas citi jautājumi. Ko un kā šai ziņā vajadzētu darīt? Ja tas kļūtu skaidrs, būtu vajadzīgs ilgs un pacietīgs darbs ģimenē, skolās, attiecībās…
UZZIŅA
Deniss Kellijs, “Zēni nav meitenes”, psiholoģiska drāma Dailes teātra Mazajā zālē
Režisore Diāna Kaijaka, komponists Ernests Valts Circenis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, gaismu mākslinieks Reinis Zalte, kustību konsultante Inga Krasovska.
Lomā: Dārta Daneviča.
Nākamās izrādes: 22., 23. februārī, 8., 25. martā.
VIEDOKLIS
Piepildīt zāli ar sevi
Madlēna Alstere (dailesteatris.lv): “Aizpildīt skatuvi tā, ka jebkura cita aktiera klātbūtne būtu absolūti lieka, šķiet augstākā iespējamā pilotāža aktiera darbā. Piepildīt zāli ar sevi… Sniegums, ko nav mēģināts noslēpt aiz pārliekas scenogrāfijas – bez lieliem kostīmiem un dekorācijām. Stāvēt uz skatuves un izdzīvot dzīvi, neko neslēpjot, necenzējot un neizskaistinot. Tā ir kaila aktierspēle! Minimālisms (labā nozīmē) scenogrāfijā, bet maksimālisms aktierspēlē.”
