Franks Gordons: Atšķirīgā izpratne par vēsturi un notikumiem 18
Naratīvs – tas ir jauns termins (no franču “narratif”), kas pēdējos gados tiek lietots, apzīmējot kādas tautas, etniskas grupas, sociālas kopas, politiskas kustības u. tml. pašizpratni par savu vēsturi, likteņgaitām, notikumu secību un nozīmi. Mūsdienās dažādu konfliktu atrisinājumu un domstarpību izlīdzināšanu kavē apstāklis, ka abu pušu naratīvi ir nesamierināmi, krasi atšķiroties un cits citu izslēdzot.
Latviešu (pastāvot konsensam) naratīvs: Molotova–Ribentropa pakts ietilpināja Latviju “PSRS interešu sfērā”, un 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja padomju karaspēks, tā tika ar viltu un varu iekļauta PSRS sastāvā. Pēc 12 mēnešiem, kas palikuši tautas atmiņā kā Baigais gads, Latviju okupēja nacistiskās Lielvācijas karaspēks. To 1944. gadā nomainīja atkārtotā padomju okupācija, kas ilga 45 gadus, kad visu noteica PSKP CK Politbirojs Maskavā. Latvijā ieplūda simttūkstoši migrantu, mainot šīs zemes demogrāfisko struktūru. PSRS sabrukuma rezultātā, ko bija veicinājusi atmodas kustība Baltijā, Latvija 1991. gada 21. augustā atguva neatkarību.
Krievvalodīgo (nosacīti) naratīvs: 1940. gada 17. jūnijā Latvijā ieradās padomju karaspēka papildu kontingents saskaņā ar 1939. gada tā saukto bāzu līgumu. Tam sekoja Tautas Saeimas vēlēšanas, kuru rezultātā Latvija brīvprātīgi iestājās Padomju Savienībā. Padomju varas nostiprināšanos pārtrauca hitleriskās Vācijas nodevīgais uzbrukums PSRS, un latvieši karoja vācu fašistu pusē “Waffen SS” brīvprātīgo leģionā. 1944. gadā varonīgā padomju armija atbrīvoja Latviju un sākās spraigs jaunbūves laiks, gigantiska rūpniecības attīstība, ko veicināja no citām PSRS republikām ieradušies speciālisti. Pēc PSRS sairuma, ko sekmēja Gorbačovs un Jeļcins, Latvija kļuva par etnokrātisku valsti, kur paceļ galvu neonacisms u. tml.
Ukrainas naratīvs: Kijevas Ruse – kņaza Vladimira dižvalsts – pirms tūkstoš gadiem bija tālaika Eiropas civilizācijas sastāvdaļa. Kijeva bija šīs spēcīgās valsts metropole, kad Maskavas vietā bija purvi un mežs. Kijevas Ruse bija ukraiņu etnoģenēzes šūpulis. Lepnie, brīvie Aizkrāces kazaki bija pretstats barbariskajai Maskavijai, kuras senās agresijas un ekspansijas tieksmes spilgti izpaužas patlaban. Mēs no savas Rietumu izvēles neatteiksimies!
Putina Krievijas naratīvs: nav nekādas ukraiņu tautas. Ir mazkrievi, lielkrievi un baltkrievi – dižās nedalāmās krievestības locekļi. Ir “krievu pasaule” (“Russkij mir”), kam jāpiešķir globāls raksturs. Lielajā Tēvijas karā uzvarēja apgarotā krievu tauta, kas arī tagad vēršas pret fašismu noziedzīgās Kijevas huntas veidolā, kā arī pret fašisma recidīviem Pribaltikā (Baltijā).
Izraēlas naratīvs: 1947. gada 29. novembrī ANO Kopsapulce pieņēma rezolūciju, kas paredzēja britu mandāta teritorijas – Palestīnas sadalīšanu divās valstīs – vienu žīdiem, otru arābiem. Arābi kopumā šo rezolūciju noraidīja, jo vispār nevēlējās nekādu žīdu valsti. Arābu valstu armijas uzbruka nule proklamētajai žīdu valstij šīs tautas vēsturiskajā tēvzemē. Iebrucēji tika padzīti, taču arābi atteicās noslēgt mieru ar Izraēlu, kurai nācās izcīnīt vairākus karus. Konflikts turpina gruzdēt, laiku pa laikam uzliesmojot, jo palestīnieši principā atsakās atzīt Izraēlas tiesības uz eksistenci un joprojām sapņo par “cionistiskā veidojuma” neizbēgamo galu. Bet Izraēla, kuras valstiskums sakņojas Bībelē, pastāv un pastāvēs.
Palestīniešu naratīvs: cionistiskie kolonizatori, būdami imperiālisma triecienspēks, no visādiem Austrumeiropas miestiem ar viltu ielavījās Palestīnā un 1948. gadā atņēma mums mūsu zemi, gada laikā padzenot 700 000 mūsējo, bet 1967. gadā okupēja to, kas bija palicis no vēsturiskās Palestīnas. Taču pretestības gars nekad neapsīks, un galu galā visa Palestīna būs mūsu – “no jūras līdz upei” (no Vidusjūras līdz Jordānas upei).
Izklāstīju šos tik dažādos naratīvus mazliet vulgarizēti, taču secinājums, manuprāt, skaidrs: cik tie ir nesamierināmi. Diemžēl!
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
