Mūža pēdējie gadi Latvijā 17
Pēc soda izciešanas 1966. gada 17. novembrī E. Laumanis atgriezās dzimtenē jau ar sabojātu veselību, jo sirga ar kuņģa jēlumu un sirds vājumu. Tā kā oficiāli viņam bija aizliegts apmesties Latvijā, par savu galamērķi viņš norādīja Pitalovu (bijušo Abreni). Tomēr draugi viņam nopirka lidmašīnas biļeti no Maskavas uz Rīgu, kur viņu tūlīt pat aizveda uz Stradiņa slimnīcu, lai tur uzlabotu veselību. Kādu laiku E. Laumanis dzīvoja pie kapteiņa Pūpola netālu no Brīvdabas muzeja, bet tad Ganību dambī pie Mordvijas nometnes ieslodzījuma biedra Gunāra Stefana. Lai izvairītos no čekas pārlieku lielās uzmanības, E. Laumanis ar kara biedru palīdzību atrada mitekli “Rubeņu” mežsarga mājās Ozolnieku pagastā, kur sākotnēji uzraudzīja meža ugunsdrošību, bet vēlāk strādāja Jelgavas cukurfabrikā. “Visos valsts un leģiona svētkos, atceres dienās grupa viņam uzticīgu cilvēku pulcējāmies otrā stāva mazajā istabiņā. Biežs viesis bija arī Eduards Rozenštrauhs. Nenotika lielas pļēgurošanas, jo majors slimoja ar hronisko dizentēriju, vairāk cienīja čefīru, bet, kad paņēma kādu stiprāku malku, tad abi ar sajūsmu nodziedāja “Tur, kur Rauna…”,” tā E. Laumani vēl šodien atceras bijušais leģionārs Aldis Hartmanis. Diemžēl E. Laumanim tā arī vairs neizdevās atgriezties dzimtajā Liepājā. Kad 1968. gada aprīlī pasaulē nāca viņa mazdēls Zigmunds, čekisti piedāvāja E. Laumanim parakstīt dokumentu, ka viņš atsakās no savas pārliecības, un tad drīkstēs apciemot mazdēlu, taču to izdarīt E. Laumanis nespēja.
G. Stefans stāsta, ka E. Laumanis arī pēc atgriešanās no Mordvijas palicis garā nesalauzts, stingrs un spēcīgs vīrs, kurš nav mīlējis daudz runāt par izbijušām cīņām frontē, bet gan mudinājis domāt par Latvijas brīvību nākotnē. Neraugoties uz skarbo frontes pieredzi, E. Laumanis esot bijis ļoti jūtīgs cilvēks un, klausoties Friča Bārdas dzeju, viņam acīs riesušās asaras. E. Laumaņa došanās mūžībā 1968. gada 13. decembrī ir bijis nepatīkams pārsteigums, jo tikai divas dienas iepriekš abi strādājuši pie malkas sagatavošanas, dzēruši kafiju un nekas neesot liecinājis par ko sliktu. Aizdomīga tolaik likusies arī E. Laumaņa draudzība ar Jelgavas psihiatriskās slimnīcas bijušā direktora meitu, kas, iespējams, iepazinusies ar viņu padomju drošības iestāžu uzdevumā. Pat E. Laumaņa izvadīšana pēdējā gaitā Rīgas Meža kapos nenotika bez čekistu klātbūtnes, kuri centās nofotografēt bērēs notiekošo. Neraugoties uz okupācijas varas pūlēm to nepieļaut, arī vēlāk katru gadu 8. maijā pie E. Laumaņa kapa vietas pulcējās bijušie kara un lēģera biedri. Kā liecina kāda čekas aģenta ziņojums, tad arī 1976. gadā “pēc G. Astras iniciatīvas personu grupa, kas agrāk tiesātas par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, sapulcējās pie Ernesta Laumaņa kapa I Meža kapos, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu”. Šī tradīcija turpinājās arī atmodas laikā, bet mūsdienās šo vietu rotā 2008. gadā atklātais kapu piemineklis, kurā iekalts leģiona vairodziņš un ozollapām apvīts zobens, tā simbolizējot E. Laumaņa karavīra mūžu.
