Desmit gadi Vorkutā 17
Pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas E. Laumanis kādu laiku slēpās Kurzemes mežos. Liktenīgs viņam tomēr izrādījās 1945. gada 18. jūnijs, kad, tērpušies civilās drēbēs, kopā ar leitnantu Alfonu Ķišķi viņi nejauši uzdūrās sarkanarmiešu postenim pie vācu trofeju munīcijas noliktavas netālu no Pūres stacijas. Vairākās pratināšanās čekas ieslodzījumā un slēgtajā tiesas sēdē, kas norisinājās 1946. gada 2. martā Liepājā, E. Laumanis neslēpa savu nacionālo pārliecību. Apsūdzēts dzimtenes nodevībā, viņš savu vainu neatzina un arī pēdējā vārdā tiesā paziņoja, ka ir karojis pret sarkano armiju par patstāvīgu Latviju. LPSR IeTK Kara tribunāls 1946. gada 2. martā notiesāja viņu uz 20 gadiem katorgas darbos. Atšķirībā no daudziem citiem E. Laumanis nekad nelūdza savu sodu mīkstināt vai sevi apžēlot. Ieslodzījumā Vorkutā viņš pavadīja desmit garus gadus, kad tika atbrīvots saskaņā ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju. Par E. Laumaņa pārdzīvojumiem, pēc 10 gadiem atgriežoties dzimtenē, spilgti liecina ieraksti viņa dienasgrāmatā 1955./1956. gada mijā: “Rīgā pirmais gājiens pie Brīvības pieminekļa. Zelta zvaigznes vēl mirdz. Tas arī ir vienīgais, kas norāda, ka Rīga ir latviešu pilsēta. Bez vārdnīcas Rīgā latvietis netiek cauri. [..] Aizmigt nevaru. Izkāpjot Liepājā aizmirstu brilles. Tomēr nervi. [..] Un tad pirmā vizīte jūrai! Neaprakstāma sajūta! Tā šodien ir īsti balta. Sveicinot viņu, noņemu cepuri un vējš plosa manus plānos matus. [..] Apciemoju savu meitu. Dīvaina sajūta. Asiņu balss tomēr runā. Viņa ļoti satraukta un kautrīga. Prieks tomēr liels! Ceru, ka paliksim labi draugi.”
