Latviešu leģionā 17
Pēc latviešu leģiona izveidošanas 1943. gada pavasarī 21. bataljonu iekļāva leģiona 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 30. aprīlī pa dzelzceļu nosūtīja uz Dolgovo staciju Volhovas frontē. Tur 1943. gada jūlijā kapteini E. Laumani ievaino, bet mēnesi vēlāk apbalvo ar kaujās godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzs krustu. Jau pēc 2. latviešu ieroču-SS brigādes pārveidošanas par 19. divīziju un atkāpšanās uz Latviju 1944. gada 1. maijā Piebalgas Zosēnos tiek izveidots 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – trieciena) bataljons, un par tā komandieri kļūst E. Laumanis. Par prasmīgu bataljona vadību Daļģu–Aizkūju kaujās Vidzemē E. Laumani 1944. gada augustā apbalvo ar I šķiras Dzelzs krustu. Pēc atkāpšanās uz Kurzemi 1944. gada oktobrī un vēlāk sekojošās cīņās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes E. Laumaņa komandētais bataljons kļuva slavens ar kaujas nopelniem un vairākām pārdrošām akcijām sarkanās armijas aizmugurē. Savu karavīru atmiņā E. Laumanis ir palicis kā ļoti stingrs komandieris, kurš prasījis pienākumu izpildi katram, sākot no karavīra un beidzot ar virsnieku. Kauju uzdevumus izskaidrojis vienkārši un labi saprotami, bez kādas garas runāšanas, bet vienlaikus bijis pretimnākošs un rūpējies par saviem padotajiem. E. Laumaņa triecienbataljona seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka kopā ar citiem leģionāriem pirmoreiz ierodoties bataljona štābā, tā komandieris skaidri pateicis, ka viņam ir vajadzīgi drošsirdīgi vīri, uz kuriem var paļauties un kuri saprot, ka cīņas ir smagas un prasīs arī upurus, aicinot tos, kuri tam nav gatavi, doties uz kādu citu vienību. Visi jaunpienācēji tomēr palikuši uz vietas un bataljona komandieris licis savam ziņnesim ieliet katram glāzi vīna. Nav noslēpums, ka tikpat pamatīgi kā kaujas laukā, E. Laumanis centās pavadīt laiku arī kauju starplaikos, kad viņa komandpunktā tika dzerts uz nebēdu, sekojot sauklim “baudi karu, jo miers būs briesmīgs”.
19. divīzijas triecienbataljonā gandrīz pusotru mēnesi dienēja arī leitnants Arturs Vīdners, kurš, stāstot par cīņām pie Vamžiem, vēlāk atcerējās, ka “mēs kā parasti gājām divas grupas 22 vīru sastāvā un tās mājas ieņēmām, bet pretinieks tās ieņēma ar 200 vīriem. Tas notika vairākkārtīgi, viņi mūs no rīta izsita ārā, mēs vakarā tikām atpakaļ. Krievi ar dzīvā spēka palīdzību tikai varēja ko panākt. Mēs parasti gājām vīnogu ķekara veidā uz priekšu, vispirms komandieris, tad 1., 2., 3. numurs un tā tālāk, komandiera vietnieks palika aizmugurē, gājām izklaidus, lai var šaut no visām pusēm. Bet pretinieks gāja slēgtā līnijā viļņveidīgā ķēdē pāri. Vecie, kas mēs jau bijām bijuši frontē, zinājām, kā jāuzvedas, bet jaunajiem dažreiz nervi neizturēja. Tikko tās ķēdes iznāca, jau sāka šaut, atklāja jau sevi, bet drīkstēja šaut tikai tad, kad rotas vai vada komandieris deva komandu, mēs laidām pretinieku pēc iespējas tuvāk, lai rastos panika un lai mēs ātrāk ar viņiem tiktu galā”.
1945. gada februārī E. Laumani paaugstināja par majoru un 5. martā apbalvoja ar ierakstu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstos. Tāpat kā vairākums latviešu leģionāru viņš nebija nekāds lielais vācu draugs, bet uztvēra viņus kā tā brīža vienīgos reālos “sabiedrotos”. Kā raksta J. Zvirbulis, kad E. Laumanis saviem karavīriem paziņojis par Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera nāvi 1945. gada 30. aprīlī, kāds no viņiem paskaļi teicis: “Paldies Dievam.” Bataljona komandieris pretēji reglamentam tam nav pievērsis nekādu uzmanību, vien teicis: “Tavu uzvārdu es neprasīšu.” Jau pēc 1945. gada 8. maija E. Laumaņa bataljona virsnieki izolētā ložmetēja kastē salika dažādus dokumentus un apbalvojumus un apraka Rendas ūdensdzirnavu katlumājā. Neraugoties uz daudzajiem mēģinājumiem, līdz šim tos nevienam tā arī nav izdevies atrast.
