Sējānei devuši padomu: “Nesaki nevienam, ka laimīga!” 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No 16. līdz 20. augustam Cēsis, Jūrmalu un Tērveti apceļos pavisam īpašs bērniem veltīts uzvedums, kurā skan dziesmas no ansambļa “Knīpas un knauķi” jaunā albuma “Emociju pētnieki”. Albums jau saņēmis balvu “Zelta mikrofons 2022” un atzīts par gada labāko mūzikas albumu kategorijā “Mūzikas albums bērniem”.
Par “Emociju pētniekiem” “Latvijas Avīze” lūdza pastāstīt uzveduma māksliniecisko vadītāju un horeogrāfi Sanitu Sējāni.
Uzvedumā “Emociju pētnieki” bērni izdzied 12 emocijas, kuras mūzikas valodā ietvēruši 12 latviešu komponisti Andris Sējāns, Līga Celma, Ģirts Bišs, Laura Jēkabsone, Jānis Šipkēvics, Jānis Ķirsis, Anita Rezevska, Jonita Štoma, Edīte Putniņa, Andris Kontauts, Ēriks Ešenvalds un Sanita Sējāne. Visām dziesmām vārdus sarakstījusi bērnu dzejoļu un dziesmu tekstu autore Inga Cipe.
Kā stāstīja projekta idejas autore un “Klusuma skolas” skolotāja Edīte Putniņa, katra emocija, ja spējam to atpazīt un izprast, varot būt arī mūsu draugs. “Jebkurās attiecībās liela loma ir vēlmei un mākai sadzirdēt, uztvert un saprast otru cilvēku, lai mēs visi šajā pasaulē varētu justies labāk.”
Šajā reizē “Knīpas un knauķi” vēloties Latvijas sabiedrībai dot jaunas zināšanas, kas palīdzētu mums visiem kļūt emocionāli izglītotākiem, mācīties labāk sarunāties, dzirdēt un saprast vienam otru – kā ģimenē, tā draugu un līdzcilvēku lokā. Emociju gamma ir plaša, uzvedumā “Knīpas un knauķi” izdzied un izspēlē prieku, dusmas, laimi, bēdas, kautrīgumu, draudzīgumu, bailes, mieru, uztraukumu, pateicību, skaudību un mīļumu.
Kā radās mūzikas projekts par emocijām?
S. Sējāne: Ansambļa “Knīpas un knauķi” piecdesmitā gadskārta “iekrita jau pirms diviem gadiem kovida laikā, un toreiz visi mūsu grandiozie plāni izpalika. Sākotnējā ideja bija uzaicināt 12 latviešu komponistus, katram izvēlēties tuvāku, atbilstošāku emociju un uzrakstīt dziesmu ar Ingas Cipes vārdiem. Tas tika realizēts, un radās disks “Emociju pētnieki”, un pēc “Zelta mikrofona” balvas saņemšanas sapratu, ka ļoti vēlētos šo tēmu turpināt, jo tā tik pateicīga un šim brīdim ļoti aktuāla.
Mēs ļoti daudz komunicējām ar vārdu autori Ingu, kura ir arī šī uzveduma režisore, un kopā nolēmām, ka vajadzētu radīt tādu īpašu, mūsdienīgu, rotaļīgu, interaktīvu uzvedumu, kas savā veidā pat būtu dziedinošs un izglītojošs.
Iepazināmies arī ar psiholoģi Diānu Valaini, kopā ar viņu izstrādājām scenāriju, kas balstīts psiholoģijas atzinumos – gan kā pareizāk runāt ar bērniem, gan kā viņiem palīdzēt izjust un saprast emocijas. Lai ļautu labāk atpazīt un iepazīt šīs daudzveidīgās emocijas, kas valda mūsos, rotaļuzvedumā “Emociju pētnieki” izmantotajiem psiholoģiskajiem aspektiem ir liela loma, turklāt arī apzinātas prakses teorijai un arī praktiskas darbošanās piemēriem.
Tieši šī projekta attīstības laikā arī pati esmu sapratusi, ka īsti negatīvu emociju nemaz nav – savā reizē ir vajadzīgas gan dusmas, gan skaudība, tās ir pavisam normālas emocijas, kuras nepieciešams izjust, un tās nevajag sevī noslāpēt. Psihologi māca, ka konkrētās situācijās ļoti būtiski ir bērnam palīdzēt – kā tikt galā ar dusmām vai to pašu skaudību. To visu bērniem saprotamā valodā uzvedumā mēģinājām skaidrot.
Uzveduma ideja ārkārtīgi patika arī pašiem “Knīpu un knauķu” dalībniekiem, bērni brīnišķīgi uz skatuves izspēlē visas 12 emocijas, viņiem ļoti patīk darboties un iesaistīties. Arī horeogrāfijā ļāvu viņiem izpausties, parādīt, kā viņi paši izjūt konkrētu emociju, dažu brīdi kopā ar dziedātājiem izdevās pavisam izcila sadarbība.
Esmu jau agrāk pārliecinājusies, ka, ļaujot piedalīties bērniem jau iestudējuma tapšanas gaitā, radošie darbi izdodas daudz veiksmīgāki. Šis patiešām ir ļoti skaists kopdarbs, kuru izdzīvojam visi kopā.
Liekas ļoti būtiski, ka sadarbojāties tieši ar latviešu komponistiem.
Tā ir tradīcija, pat mūsu misija, “Knīpas un knauķi” vienmēr ir atbalstījuši latviešu komponistus, turklāt katrā projektā cenšamies iesaistīt arvien jaunus. Lai taptu kvalitatīva un atbilstoša latviešu mūzika bērniem, gadu gadiem esam uzrunājuši daudzus latviešu komponistus, tiesa, ne visi var rakstīt bērniem. Pa šiem gadiem mūsu ansamblim sakrājies vairāk nekā trīsdesmit mūzikas ierakstu albumu, un esam pamanījuši, ka ļoti daudzos, varētu pat teikt, ka deviņdesmit procentos bērnudārzu uzvedumu dzied tieši “Knīpu un knauķu” iedvesmotos skaņdarbus, mūsu iedziedātās dziesmas ir ļoti vajadzīgas.
Diemžēl šoreiz Latvijas Kultūrkapitāla fonds mūs neatbalstīja. Uzrakstot projektu, mums pašiem likās, ka veicam būtisku darbu – šim laikam atbilstoša tēma, dzīvais pavadījums, profesionāli mūziķi…
Turklāt gadu gaitā taču sevi esam pierādījuši, visi taču zina, ka mūsu ieskaņotā mūzika ir kvalitatīva. Bet – mums nepiešķīra pat centu! Tas bija smags trieciens, jo pat īsti nespēju iedomāties, ko vēl varētu piedāvāt Kultūrkapitāla fondam, kas būtu tas, kas noteikti saņemtu viņu atbalstu.
Atteikums tika pamatots, ka atbalsts tiek piešķirts tikai profesionālajai mūzikai, bet man tas nav saprotams – visi mūsu uzrunātie komponisti taču ir profesionāļi, tāpat profesionāla ir arī mūsu radošā komanda. Rodas jautājums – vai tad bērni nav pelnījuši kvalitatīvu procesu un profesionālu rezultātu?
Iznāk, ka pieļaujams bērniem kaut ko pasviest, gan jau viņi to apēdīs. Turklāt mūs neatbalstīja arī Rīgas dome. Palika iespēja vai nu mest plinti krūmos, vai cīnīties, un ļoti priecājos, ka programmas “RIMI bērniem” komanda mūs sadzirdēja un atbalstīja radošo procesu.
Toreiz, kad pirms piecdesmit gadiem dibināja “Knīpas un knauķus”, par pieaugušo emocijām, kur nu vēl par bērnu emocijām, nerunāja tik daudz kā mūsdienās.
Pirms dažām dienām kopā ar mākslinieci Karīnu Harakonu plenērā gatavojām interaktīvu dekorāciju uzvedumam un tieši par to runājām. Stāstīju viņai par sevi – bērnībā nemaz nedrīkstēju izrādīt emocijas, nedrīkstēju izrādīt ne bēdas, ne uztraukumu, ne tādu pārspīlētu prieku. Ļoti labi atceros, kā mamma teica – tikai nesaki nevienam, ka esi laimīga, noskaudīs.
Cik labs ir šis laiks, kad par to varam runāt! Ja manai jaunākajai meitai gribas paraudāt, tad to arī ļauju, un mēs abas parunājam, mēģinām saprast, vai viņa ir bēdīga vai uztraukusies, varbūt vienkārši nav paēdusi un ir nogurusi.
Agrāk jau par ko tādu nemaz nevarēja sapņot – ka kāds nāktu un ar mani parunātu. Kā bērni paši centāmies tikt galā ar savu jūtu izpausmi, to visu, kas vārījās iekšā. Visu vajadzēja apslāpēt, pat to, ko nemaz nevarēja saprast. Protams, ka arī pieaugušie toreiz nekā nevarēja palīdzēt, par to esam daudz runājuši arī ar mūsu ansambļa bērnu vecākiem un vecvecākiem – tajos laikos jau nezināja, kā palīdzēt pašiem sev, kur nu vēl bērniem.
Centās jau gan, protams, darīt visu to labāko. Tolaik pieaugušajiem bija vēl vairāk ierobežojumu nekā bērniem, katrs pieaugušais dzīvoja ar tādu kā ieslodzījuma sajūtu. Tagad “Knīpās un knauķos” nodarbību laikā ļoti cenšamies bērnos ieklausīties.
Visas divpadsmit izdziedātās emocijas ir ļoti būtiskas, šoreiz jautāšu tikai par dažām – kas jums mūsdienās sagādā uztraukumu?
Vislielāko uztraukumu sagādā situācija pasaulē, viss, kas šobrīd notiek. Protams, tas nav nekas jauns, pieņemu, ka tā ir visiem. Uztrauc manu bērnu nākotne, tik daudz neuztraucos par sevi vai vīru, mēs esam piedzīvojuši daudz, redzējuši daudz.
Lai man nebūtu tik daudz jādomā, priecājos, ka ir jauni projekti, kuri aizņem daudz laika un enerģijas. Laikiem gan pārņem doma, vai vispār kaut kam ir jēga, saprotu, ka jebkurā brīdī mūsu pasaulei var būt ļoti slikts iznākums. Tas ir mans pamatuztraukums.
Vēl mani satrauc nevajadzīgie stresi, kuri atkārtojas no reizes uz reizi – finansējuma pieprasīšana projektu tehniskajām izmaksām, tas, manuprāt, pavisam nevajadzīgi aizņem radošos prātus.
Mūsu uzvedumā esmu gan skolotāja, gan horeogrāfe, gan aktrise, reizē atbildu arī par visu projekta menedžmentu. Radīt ko jaunu, skaistu, turklāt vērtīgu sabiedrībai, brīžam ir tik grūti, visu laiku jābūt tādā kā lūdzēja lomā. Šī situācija gan nav nekas jauns – pašlaik lasu par Mocartu, arī viņa tēvs Leopolds cīnījās par savu dēlu, arī viņam visu laiku bija jāpierāda, ka viņa dēls patiešām ir talantīgs un varošs.
Es to uztveru kā misijas darbu – un es iešu, turpināšu un runāšu, galvenais ir nenolaist rokas pusceļā un iet cīnīties tālāk, līdz rezultātam. Pēc tam jau visi priecājas un visiem viss patīk.
Kas jums sagādā prieku?
Cenšos priecāties par katru dienu, saskatīt prieku pat pavisam mazās detaļās, jebkurā situācijā. Milzīgu prieku sagādā katra “Knīpas un knauķa” priecīgā seja uz skatuves, tā ir gandarījuma sajūta, kad redzu, ka mūsu ikdienas darbs ir svētīgs gan bērniem, gan viņu vecākiem, gan koncertu apmeklētājiem.
Milzīgu prieku sagādā arī mani trīs bērni; lai kā mēs ar vīru centāmies viņus iegrozīt citās sliedēs, visi trīs kļuva par mūziķiem, tur neko nevarēja izdarīt, viņi vispirms dzied un tikai tad sāk runāt.
“Emociju pētnieki” uzvedumos
16. jūlijā Cēsīs, Cēsu pilsētas svētkos
17. jūlijā Jūrmalā, Raiņa sētā
20. augustā Tērvetes dabas parkā
