Edvards Lūkass: Īstais brīdis atcerēties Lenarta Meri pravietisko runu 28
Izkliegt brīdinājumu, kas netiek sadzirdēts, iederas murgos. Taču daudzām no kādreiz paverdzinātajām tautām tā ir ikdienas pieredze vairāk nekā divus gadu desmitus. Pēc Vladimira Putina triumfa Minskā Rietumu vadītāji un visziņi ar novēlošanos sākuši ievērot, ka Krievija ir ne tikai nepatīkama, bet draudīga, un ka mums trūkst paņēmienu, kā tikt galā ar tās arsenāla ieroču žvadzināšanu, musināšanu un meliem. Britānijas parlamenta komiteja, piemēram, ir asi kritizējusi valdību un Eiropas Savienību par nespēju izprast Krieviju. Aizsardzības ministrs paziņojis žurnālistiem, ka – šoks, šausmas – Krievija pat varētu apdraudēt Baltijas valstis.
Patiesi šokējoši ir tas, ka mūsu vadītāji tikai tagad ir sākuši raizēties. Taču 1994. gadā toreizējais Igaunijas prezidents Lenarts Meri teica pravietisku runu Hamburgā. Kremlis bija tikko norūcis, ka jebkur bijušajā Padomju Savienībā dzīvojošo etnisko krievu problēmas nevarētu tikt atrisinātas “tikai ar diplomātiskiem paņēmieniem”. Krievijas karaspēkam būtu jāpaliek šajās valstīs, lai nodrošinātu viņu labklājību. Pēc Meri teiktā, tas nozīmēja nepatikšanas agrāk vai vēlāk.
Daži politiķi, tajā skaitā Čehijas prezidents Vāclavs Havels un Lietuvas prezidents Vītauts Landsberģis, piekrita Meri bažām. Tāds viedoklis bija arī Aleksandram Solžeņicinam, kuru Meri citēja savā runā Hamburgā. Izcilais rakstnieks mudināja krievus pievērsties “pašierobežošanai”: viņiem vajadzētu atmest sapņus par impēriju un koncentrēties uz savām ekonomiskajām, sociālajām un intelektuālajām problēmām. Meri arī raizējās, ka jaunā pēckomunistiskā Krievija, lai gan apgalvojusi par padomju laika nelāgo tradīciju saraušanu, joprojām uzstāja, ka Baltijas valstis – nelikumīgi okupētas un anektētas – bija pievienojušās Padomju Savienībai “brīvprātīgi”. Vai viņa paša ģimene, brīnījās Meri, tika izvesta uz Sibīriju “brīvprātīgi”?
Viss tas bija pietiekami satraucoši, bet Igaunijas vadītājs pataupīja visasāko vērtējumu, viņa vārdos, Rietumu “nomierināšanas” politikai. Viņš brīdināja: “Ar šādu pieeju var neviļus kļūt par līdzdalībnieku Krievijas imperiālistiskajiem spēkiem, kas uzskata, ka var atrisināt savas valsts milzīgās problēmas ar ārēju ekspansiju un draudot kaimiņvalstīm.” Mēģinājumi ietekmēt Krievijas iekšpolitiku ir veltīgi, apgalvoja Meri. Viņaprāt, vienīgais palīdzības veids bija “pārliecinoši izskaidrot Krievijas vadībai, ka vēl kādai imperiālistiskai ekspansijai nav izredžu”. “Jebkurš, kas nespēj to panākt, īstenībā palīdzētu demokrātijas ienaidniekiem Krievijā un citās pēcpadomju valstīs.”
Viņš nobeidza ar aicinājumu namatēviem. Vācijai ir liktenīga izvēle. “Vai nu lielās austrumu valsts neoimperiālistiskā politika tiks paciesta, finansēta un īstermiņā, iespējams, pat izmantota peļņas gūšanai”, vai arī Vācijai būtu jāizvēlas veicināt demokrātijas, brīvības, atbildības un miera izplatību no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam. Šādā gadījumā Vācijai vajadzētu apņēmīgi veicināt stabilitāti un drošību Viduseiropā (apgabalā no Igaunijas robežas līdz Adrijas jūrai un, uzsvēra Meri, ieskaitot Ukrainu). Neveiksmes cena, viņš atzīmēja, būtu tik augsta, ka Eiropa to nevarētu atļauties.
Lai gan Meri vārdi guva pieklājīgus aplausus, viņš un citi tika noniecināti, tēvišķīgi pamācīti un ignorēti: citas lietas bija svarīgākas. Rietumi ir izdabājuši Krievijai represijās pašmājās un agresijā ārzemēs. Taču brīdinājumi bija ar priekšnojautu. Meri bažījās par neveiksmi KGB sakņu izraušanā. Tagad pēcpadomju špiki valda Krievijā. Viņš sūrojās par neveiksmi atteikties no staļiniskās vēstures. Tagad tā ir oficiāla doktrīna. Viņš nosodīja slēpto imperiālismu. Tagad etnonacionālisms ir Kremļa politikas centrā. Un daudzi rietumnieki, tajā skaitā ne mazums vāciešu, finansēja Krievijas virzību uz autoritāru kapitālismu un guva peļņu no tā.
Ierastā domāšana reiz iestiga bezrūpībā. Tagad mēs virzāmies uz apmulsušu paniku. Sakāvnieciskums varētu būt tikai viena kūleņa attālumā. Esiet sveicināti murgu laikmetā.
(Tulkojis Valdis Bērziņš)
