Durvis Ukrainai vajadzēja atdarīt jau agrāk. Franču eksperta pieredze 7
Franču domātājs, filozofs un rakstnieks Bernārs Sordē Ukrainā ir pavadījis ilgāku laiku. No 1993. līdz 1995. gadam, strādājot Francijas Ekonomikas un finanšu ministrijā, viņš kā padomdevējs konsultējis Ukrainas Ekonomikas un Finanšu ministriju, kā arī lasījis lekcijas Ukrainas Valsts administrācijas skolā. Lai arī Francijas valdības sūtīts eksperts, B. Sordē atteicās dzīvot viesnīcā un apmetās Kijevas strādnieku kvartālā Ļevoberežnajas rajonā.
Ukrainas vara cītīgi nodevās privatizācijas procesam, ko iedzīvotāji tolaik pielīdzināja zagļu bandas aktivitātēm, viss viens, vai no austrumiem vai no rietumiem, un sabiedrībā iesakņojās izjūta, ka cilvēki zaudē ko būtisku no tā, kas pieder visiem. Tagad, raugoties uz notikumiem Ukrainā, viņš vērtē, ka būtu bijis iespējams izvairīties no upuriem, ja Eiropas Savienība ukraiņu tautas signālus būtu sadzirdējusi jau agrāk.
Vai konflikts starp abiem krastiem?
“Klimats tolaik bija ārkārtīgi smags, taču jau tad šajā privatizācijas procesā bija absolūti skaidrs, ka Ukraina attīstīsies vai nu ar Krievijas, vai ar Eiropas atbalstu. Es rekomendēju ministrijām pārāk nesteigties ar privatizāciju, bet tā vietā ņemt vērā franču pieredzi un saglabāt valsts un sabiedriskās kompānijas un uzņēmumus metālapstrādē, aeronautikā, ogļrūpniecībā un tā tālāk,” atceras B. Sordē. “Ukraina ir gandrīz tikpat liela, cik Francija, tikai 10 miljonu iedzīvotāju mazāk, un man šķita, ka ir svarīgi saglabāt nacionālās kompānijas, kas būtu valsti vienojošs faktors. Tā bija mana cīņa, un to respektēja gan divi tā laika prezidenti, gan trīs ministri.
Konflikts starp Eiropas virzienā raugošos Dņepras rietumu krastu un uz austrumiem orientēto austrumu krastu šķita gandrīz neizbēgams. Lielākoties reliģisko problēmu dēļ valsts draudēja sadalīties, taču patiesībā tas nebija konflikts starp šiem abiem krastiem, bet gan tiekšanās pēc citas dzīves. Cilvēki kļūst arvien izglītotāki un prasa cieņpilnu attieksmi pret sevi kā personības, radošas būtnes. Tādēļ sākās cīņa par jaunu Ukrainu. Arī tad, kad noslēdzās tā dēvētā Oranžā revolūcija, man bija skaidrs, ka process neapstāsies, tas turpināsies, un būs cilvēki, kas šo konfliktu vērtīs kā tādu, kas notiek starp iedzīvotājiem, kuri vēlas nosliekties vai nu Krievijas, vai Eiropas Savienības virzienā. Taču tas tā nebija, jo patiesībā cilvēki vēlējās, lai durvis būtu vaļā uz gluži jaunu procesu, kas caur attīrīšanos, atbrīvošanos no nomenklatūras sniegtu iespēju celt absolūti jaunu valsti.”
Nepārtraukt paplašināšanos
Ukrainas tauta, kā saka B. Sordē, arvien vairāk un vairāk lūkojās Eiropas Savienības virzienā, jo Krievija, īpaši ar Putinu, pārāk strauji nesa vilšanos. Taču tad Eiropā iestājās finanšu krīze, radot cilvēkos sajūtu, ka nav atlicis daudz laika, lai pagūtu ielēkt ES vilcienā. “Eiropas Savienība tik ļoti pievērsās finanšu krīzei, ka īsti nesadzirdēja cilvēku patieso gribu. Tas bija kā trauksmes signāls ukraiņiem, ka viņiem jāsaka Eiropas Savienībai, lai tā neaizmirst paplašināšanās procesu. Paplašināšanās pārtraukšanu varētu interpretēt kā zīmi, ka visas iepriekšējās bijušas neveiksmīgas un Eiropas Savienībai ar to ir slikta pieredze, proti, ļāvām pievienoties Horvātijai, bet nu gan ar to ir gana.”
Franču domātājs teic, ka pats vienmēr ir aizstāvējis paplašināšanās procesu un kategoriski iebilst uzskatam, ka visas problēmas Eiropā “nāk no austrumiem” līdz ar 2004. gada paplašināšanās vilni. Paplašināšanās procesam nevar tā gluži vienkārši pielikt punktu, pamatojot to ar finanšu problēmām vai pat korupcijas skandāliem, vispirms ir jāredz valsts tiekšanās pēc vērtībām un valstu vēlme tās respektēt. “Es esmu ļoti pārsteigts, ka pirms desmit gadiem Francija, Vācija un citas valstis bija apņēmības pilnas dot savu artavu vērtību celšanā, taču tagad soli pa solim šis darbs ir absolūti apsīcis, un mēs esam iestājušies eiro aizsargpozīcijās, par vērtībām pilnīgi aizmirstot. Cenšoties glābt eiro, mēs esam zaudējuši savas vērtības – solidaritāti, taisnīgumu, kas nozīmē cīņu pret nevienlīdzību.
Ukrainas cilvēki vēlējās pievienoties Eiropas Savienībai, kas palīdzētu veidot spēcīgu valsts administrāciju Ukrainā, aizstāvot nepieciešamību novirzīt valsts pārvaldei adekvātu finansējumu tāpat kā, piemēram, izglītības sektoram. Gluži to pašu vēlējās arī Latvija, proti, ar Eiropas Savienības palīdzību risināt valsts vājās vietas. Es vēlos, lai paplašināšanās durvis neaizvērtos arī citām valstīm, piemēram, Gruzijai, Moldovai,” tā B. Sordē. “Nav nekādas loģikas tam, ka Rumānija ir Eiropas Savienībā, bet Moldova – ne.”
Ukraiņi neprasa naudu
“Sankcijas pret Ukrainas amatpersonām nav atbilstošākā rīcība, jo sabiedrība prasa ne jau saglabāt esošo valdību un dot valstij tikpat daudz naudas, cik sola Krievija, bet gan pārmaiņas, citu valdību. Tāpēc nebūtu tik daudz jāpievēršas naudai, bet gan Ukrainas valdībai un administrācijai. Demokrātiskas valsts veidošana ir visaktuālākais jautājums,” tā B. Sordē, atbildot uz jautājumu, vai Eiropas Savienība rīkojusies pareizi un efektīvi, nosakot sankcijas Ukrainas amatpersonām.
“Ja runājam par sankcijām pret cilvēkiem, uz kuru rokām ir asinis, tad, manuprāt, ar šo jautājumu būtu jānodarbojas tiesai. Iespējams, nepieciešams iesaistīt Hāgas tribunālu.”
Spēt sadzirdēt
“Es uzskatu, ka sarunās Eiropai ir jāturas pie savas nostājas un nedrīkst pieļaut kompromisus par jebkuru cenu. Nebūsim naivi, būsim piesardzīgi, jo zinām taču, ar ko runājam, pazīstam savus sarunu partnerus. Jautājums ir, vai mēs esam gatavi jauniem līderiem vai turpinām sarunāties ar iepriekšējiem. Uz tiem ir jāatbild. Ir jābūt absolūti skaidram, kas ir svarīgāks – nauda vai vērtības, kāda veida demokrātiju mēs gribam,” tā B. Sordē, piebilstot, ka Eiropas Savienība varēja izvairīties no asinsizliešanas Kijevā un tai nebija iemesla būt pārsteigtai. “Eiropa bija pārsteigta, kad prezidents Viktors Janukovičs atteicās slēgt vienošanos, taču tā nevajadzēja būt, nevajadzēja būt pārsteigtiem, visām 28 dalībvalstīm Ukrainā taču ir vēstnieki, diplomāti, viņiem vajadzēja saprast, kas notiek, saklausīt ciešanas, kas valda Eiropas kaimiņos, kas ir gluži tās pašas, kas Eiropā…”
B. Sordē norāda, ka, iespējams, tieši tās valstis, kas nav Eiropas Savienībā, liks pašai Eiropas Savienībai atgūt zaudētās vērtības. “Ukraiņu intelektuāļi, piemēram, vēsturnieks Jaroslavs Hritsaks, pauž viedokli, ka Ukraina aizstāv Eiropas vērtības, kamēr Eiropu vada gandrīz tikai un vienīgi birokrātiskas intereses. Eiropai jāsaka, ka durvis ir vaļā, ja valsts respektē vērtības. Eiropai arī jāseko līdzi, vai šīs vērtības netiek pārkāptas.”
