Nervu sistēma kā kosmoss. Kā atklāt bojājumus šajā sarežģītajā sistēmā un tikt pie diagnozes? 10
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par nervu sistēmu, kuras “vadības centrs” atrodas galvas smadzenēs, nerviem, kuri pārvada elektroķīmiskos impulsus līdz pat kāju pirkstiem un atpakaļ, un to, kā atklāt bojājumus šajā sarežģītajā sistēmā un tikt pie diagnozes, saruna ar Veselības centru apvienības poliklīnikas Neiroloģijas dienesta vadītāju Jāni Mednieku.
Kādas diagnostiskās metodes tiek izmantotas, ja radušās aizdomas, ka neiroloģisko simptomu iemesls slēpjas galvas smadzenēs, piemēram, pacientam ir lēkmes, samaņas zudums?
J. Mednieks: Ja neiroloģisko simptomu iemesls varētu būt galvas smadzenēs, izmeklēšana norit divos virzienos. Pirmkārt, attēldiagnostikas izmeklējumi, kuri parāda smadzeņu struktūru, piemēram, kompjūtertomogrāfija, magnētiskā rezonanse, kā arī angiogrāfija, doplerogrāfija, kuras ļauj spriest par galvas smadzeņu asinsvadu stāvokli.
Otrkārt, var izmantot neirofizioloģiskās izmeklēšanas metodes, kuras ļauj noteikt galvas smadzeņu funkcionālo stāvokli. Savukārt laboratoriskie izmeklējumi – gan asins, muguras, gan smadzeņu šķidruma analīzes, ir ļoti svarīgi, lai precizētu funkcionālo traucējumu iemeslus.
Ja runājam par epilepsiju vai situācijām, kad pacientam ir neskaidras izcelsmes samaņas zudumi, viena no galvenajām izmeklēšanas metodēm ir elektroencefalogrāfija. Ja lēkmes pēc sava rakstura ir epileptiskas, ir liela varbūtība, ka izmeklējuma laikā speciālists varēs ieraudzīt patoloģiskas neironu izlādes (epilepsijai raksturīga smadzeņu šūnu pārmērīga aktivitāte, kuras dēļ smadzenēs rodas ļoti daudz sinhronu neironu izlāžu, kas izpaužas lēkmju veidā) vai izmaiņas encefalogrammā, kuras raksturīgas epilepsijas pacientiem periodos starp lēkmēm.
Šis izmeklējums ne tikai ļauj noteikt diagnozi, bet bieži vien arī novērot slimības gaitu, jo ārstam ļoti svarīgi zināt, kā attīstās lēkmes, kas notiek to laikā un kāds ir pacienta stāvoklis pēc tām. Ja pacientam lēkmes mēdz būt reizi diennaktī vai biežāk, tiek izmantoti ilgtermiņa izmeklējumi – 12, 24 stundu un pat garāka perioda encefalogrammas pieraksts.
Gribu uzsvērt, ka nedrīkst par zemu novērtēt arī sarunu ar pacientu, jo reizēm tieši lēkmes apraksts ļauj speciālistam noteikt diagnozi arī tad, ja izmeklējumos neparādās izmaiņas.
Inovatīva metode, kuru mūsdienās arvien biežāk izmanto arī pieaugušajiem, ir īsa pieraksta elektroencefalogrāfija ar inducēto miegu.
Lai to veiktu, pacientam iepriekšējā naktī mazāk jāguļ, lai rastos miega deficīts. Šī metode tiek plaši izmantota bērniem līdz 10 gadu vecumam, kuriem ir mācīšanās, uzvedības vai uzmanības traucējumi. Dažkārt mācīšanās traucējumi var attīstīties tādēļ, ka galvas smadzenēs rodas epilepsijai līdzīgas neironu izlādes bez jebkādām ārējām izpausmēm.
Tās atklājot un sākot lietot pretepilepsijas līdzekļus, iespējams panākt ievērojamus uzlabojumus. Uzskatu, ka bērniem ar mācīšanās grūtībām vismaz reizi vajadzētu to veikt un, ja encefalogrammā nav specifisku izmaiņu, meklēt problēmai psihoemocionālus vai citus iemeslus.
Vēl viens šīs metodes novirziens ir kvantitatīvā elektroencefalogrāfija, kura ļauj diagnosticēt bērniem uzmanības deficīta sindromu un noteikt tā smaguma pakāpi. Analizējot encefalogrammu ar īpašas datorprogrammas starpniecību, iespējams izmērīt smadzeņu viļņu spektru noteiktās smadzeņu zonās. Domāju, ka ar laiku tā ļaus detalizētāk izmeklēt arī pacientus, kuri cieš no galvassāpēm.
Mūsdienās daudzi cieš no neirodeģeneratīvām slimībām, pārdzīvo vienu vai pat vairākus mikroinsultus. Kā iespējams pārliecināties, ka smadzenēs nav radušies bojājumi?
Mikroinsults jeb tranzitorā išēmiskā lēkme ir ļoti bīstama, jo tā var būt insulta priekšvēstnesis. Lai arī simptomi pēc kāda laika pāriet paši no sevis, noteikti jādodas pie neirologa vai ģimenes ārsta, lai noteiktu cēloni un izvērtētu, kādi izmeklējumi nepieciešami.
Par galvas smadzeņu strukturālajām izmaiņām ļauj spriest tādi izmeklējumi kā kompjūtertomogrāfija un magnētiskā rezonanse, bet galvas asinsvadu doplerogrāfija ļauj atklāt sašaurinājumus un nosprostojumus aterosklerozes skartās artērijas.
Galvas un kakla asinsvadu doplerogrāfiju, sākot ar 50 gadu vecumu, ieteicams veikt arī profilakses nolūkos, vēlams reizi gadā, jo tā iespējams atklāt asinsvadu sašaurinājumus, kuri potenciāli varētu kļūt bīstami.
Dažkārt pēc mikroinsulta nepieciešama arī elektroencefalogrāfija, piemēram, lai atšķirtu lēkmes, kuras saistītas ar pārejošiem smadzeņu asinsrites traucējumiem, no īslaicīgām epileptiskām lēkmēm.
Mūsdienās neirofizioloģiskos izmeklējumus centrālajai nervu sistēmai iespējams veikt arī ar izsaukto potenciālu palīdzību, tas nozīmē, ka galvas smadzeņu garozas kairinājums ar magnētisko lauku vai perifēro nervu stimulāciju ļauj spriest par visu impulsu pārvades ceļu no pēdām vai plaukstām līdz galvas smadzeņu garozai.
Ar šo metodi var atklāt agrīnus galvas vai muguras smadzeņu bojājumus, kurus vēl nav iespējams ieraudzīt magnētiskās rezonanses izmeklējumā.
Tas ir ļoti svarīgi, izmeklējot pacientus ar funkcionāliem neiroloģiskiem traucējumiem, piemēram, jušanas, kustību un citiem, kuri nav saistīti ar nervu sistēmu, bet radušies smagu psihoemocionālu pārdzīvojumu dēļ (disociatīvie traucējumi).
Ļoti bieži cilvēki, it īpaši gados vecāki, sūdzas par kāju un roku salšanu, jušanas traucējumiem, sāpēm, kuras izstaro pa nerva gaitu. Vai tas nozīmē, ka bojātas nervu šķiedras?
Šo stāvokli sauc par polineiropātiju, bet simptomus izraisa daudzu perifēro nervu bojājumi plaukstās, pēdās, kā arī visās ekstremitātēs kopumā. No visiem pacientiem vienai trešdaļai polineiropātijas iemesls ir cukura diabēts, vēl trešdaļai – alkohola lietošanas sekas vai vitamīnu deficīts, bet pārējiem – infekcijas, reimatoloģiskās saslimšanas un citas slimības.
Lai diagnosticētu nervu bojājumus cukura diabēta pacientiem, zelta standarts ir elektromiogrāfija, ar kuras palīdzību pārbauda roku un kāju nervu impulsu vadāmību. Ja izmeklējumā neparādās izmaiņas, iespējams, ka tirpšanas, dedzināšanas un citu simptomu iemesls ir nevis rupjo, bet smalko nervu šķiedru bojājums.
Mūsdienās pieejami izmeklējumi arī šo bojājumu noteikšanai. Viens no tiem ir kvantitatīvā sensorā testēšana, kura laikā pie pacienta plaukstām un pēdām tiek pievienots termosensors, lai mērītu temperatūras līmeni.
Izmaiņas ļauj spriest par smalko nervu šķiedru stāvokli, kuras ir atbildīgas par temperatūras un sāpju uztveri, un diagnosticēt cukura diabēta izraisītos bojājumus agrīnā stadijā. Tas ir pamats, lai pārskatītu un koriģētu šīs slimības ārstēšanu.
Strādājot ar datoru vai veicot atkārtotas kustības, piemēram, pie konveijera sāk tirpt, sāpēt pirksti, pa roku sāk “skraidīt skudriņas”. Kādi izmeklējumi palīdz noskaidrot, kas par lietu?
Šādas sūdzības parasti ir pacientiem, kuri cieš no kompresijas neiropātijām. Visizplatītākā no tām ir karpālā kanāla sindroms, kura rašanās iemesls parasti ir vienveidīga plaukstas noslogošana, piemēram, izmantojot datorpeli, vai smags fizisks darbs, kuru veicot nepieciešams bieži saliekt vienu vai abas rokas, celt smagumus.
Ja parādījušies šie simptomi, vajag veikt elektromiogrāfiju vai neirogrāfiju, lai noteiktu nervu bojājumu pakāpi, jo tie var būt nopietni arī tad, ja simptomi nav pārāk izteikti. Arī tad, ja nepieciešama karpālā kanāla operācija, pirms un pēc tās veiktie izmeklējumi ļauj spriest par ārstēšanas efektivitāti.
Kubitālā kanāla sindroma gadījumā tiek nospiests nervs elkoņa locītavas iekšpusē. Tas atrodas ļoti sekli zemādā, tāpēc elkoni sasist ir tik sāpīgi. Ar elektromiogrāfijas starpniecību iespējams konstatēt izmaiņas, piemēram, lēnu impulsu pārvadi, to amplitūdas samazināšanos. Mūsdienās ar lielu precizitāti iespējams pateikt, kurā vietā tieši nervs ir nospiests. Tas ir ļoti svarīgi, lai pēc tam veiktu ultrasonogrāfisko izmeklēšanu un nepieciešamības gadījumā plānotu operāciju.
Kuras neiroloģiskās saslimšanas diagnostikas ziņā ir vissarežģītākās?
Neiroloģijā vēl joprojām ir ļoti daudz nezināmā. Taču ar katru gadu mūsu iespējas aug un bojājumus, kas pirms pieciem, desmit gadiem vēl nebija diagnosticējami, šobrīd jau iespējams atklāt, tikt pie diagnozes un uzsākt pacienta ārstēšanu.
Visgrūtāk noteikt diagnozi pacientiem ar ģenētiskām nervu saslimšanām, kuras progresē lēni un saistītas ar retām ģenētiskām mutācijām.
