Nerunāsim par naudu, parunāsim par vērtībām 0
Kad Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans 1950. gada 9. maijā ierosināja apvienot Vācijas un Francijas ogļu un tērauda industrijas, lai tā nepieļautu abu valstu bruņošanās sacensību un vēl vienu postošu karu, viņš, visdrīzāk, nevarēja iedomāties, ka organizācijā apvienosies 27 valstis un gribēs daudzas citas.
Diez vai viņš fantazēja, ka Eiropas valstu pulkā būs atgriezušies tie, pār kuriem pēc Otrā pasaules kara bija nolaidies dzelzs priekškars.
Astoņos gados, kas pagājuši kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, sākotnējo jūsmu ir nomainījusi “Eiropas ikdiena”, kurā mēs visbiežāk runājam par naudu – cik nākamajos gados saņems mūsu zemnieki, kas notiks ar “Rail Baltica”, cik kilometrus jaunu ceļu varēs izbūvēt par Eiropas naudu, kad visizdevīgāk pievienoties eirozonai?
Tas ir saprotami vairāku iemeslu dēļ. Nesenajā vizītē Kuldīgā, Liepājā un Ventspilī redzēju, kā ES fondi ir palīdzējuši pārlaist pēdējos krīzes “bada gadus” un vistiešākajā veidā uzlabojuši cilvēku dzīvi, savedot kārtībā pilsētu ielas un tiltus, palīdzot izveidot kultūras objektus, bibliotēkas, jaunatnes centrus, izveidot veloceliņus un apmācīt bezdarbniekus. Pašvaldības bez ES fondiem pašas to nevarētu atļauties un ir patīkami redzēt, ka cilvēki to saprot un izmanto.
Taču mēs neiestājāmies ES tikai naudas dēļ, bet arī vēloties piederēt noteiktam vērtību lokam. Ikdienas darbā sarunai par vērtībām neatliek laika, bet Eiropas dienā tā ir īsti vietā.
Es atceros, kā vecāka gadagājuma ļaudis, balsojot par Latvijas atgriešanos Eiropā, stāstīja, ka dara to bērnu un mazbērnu dēļ – lai viņi varētu ceļot, mācīties, strādāt tajā Eiropas valstī, kur vēlas. Citiem vārdiem, izmantot visas iespējas, kas mana vecuma cilvēkiem bija liegtas. Un viņi to var – vai tas būtu ERASMUS students, kas gadu pavada Francijā, apgūst valodu un atgriežas Latvijā ar pavisam citu skatījumu uz Latviju un Eiropu, vai cilvēks, kurš, neatrodot darbu Latvijā, dodas strādāt uz Lielbritāniju. Tās ir iespējas, kas ļauj viņiem padarīt savu dzīvi labāku.
Mēs nobalsojām nevis par naudu, bet par brīvību veidot savu dzīvi tā, kā mēs vēlamies, runāt, ko vēlamies, un iestāties par to, lai to varētu arī citi.
Eiropas diena ir piemērots brīdis atcerēties, ka brīvība nav pašsaprotama. Pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem Latvija un Baltkrievija, joprojām kaimiņi, bija arī vienas impērijas sastāvdaļas. Šodien Minskā notiekošais vairākumam Latvijas iedzīvotāju ir tikai sižeti TV ziņās, kurā ar kritiski noskaņotajiem notiekošo mēs nez vai vēlētos redzēt arī šeit. Es domāju, ka ir svarīgi paturēt prātā Eiropas vērtības – brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības. Bieži lietoti, šie vārdi kļūst banāli, taču mēs tepat acu priekšā redzam, kas notiek, ja tos aizmirst.
