E. Līcītis: – Tomēr viņus var “sapropagandēt”. Vai pats skatāties Krievijas kanālus? 4
– Šad un tad. Tas ir tiesa, ka daudzi dzīvo turienes informatīvajā telpā.
9. maijs arī tiek gaidīts ar sevišķu nepacietību, jo šogad ir apaļa jubileja kopš uzvaras. Bet kas tad ir uzvarējis Otrajā pasaules karā, ja visa Krievijas elite brauc ar vācu mašīnām, lieto Rietumu tehnoloģijas? Padomju Savienība sadalījās, izjuka viss Varšavas pakta bloks. Turpretī Vācija apvienojās, NATO ieguva papildu spēku klāt. Un – kāds 70 gadu pēc kara ir dzīves līmenis Vācijā un kāds – Krievijā? Ko krievam dod apziņa, ka uzvarēja karā? Tikai naidu pret tiem, kas dzīvo labāk.
– Tauta pacelsies, kad Krievija būs pretspēku ielenkumā. Modernizēs valsti, attīstīs lauksaimniecību – par spīti Rietumu uzliktām sankcijām!
– To taču visu ar prātīgu saimniekošanu varēja izdarīt. Labu laiku neesmu bijis, bet agrāk itin bieži devos uz medībām vai zveju – no Volgas līdz Magadanai. Atceros, Magadanā kāds pavadonis teica – jūs Latvijā dzīvojat labi, jo mēs visu jums uztaisījām. Kā tad, saku, kultūru atnesāt, atbrīvojāt no vāciešiem, no zemes, no valodas, no iekoptas saimniecības…
V. Krustiņš: – Teicāt, ka jums ir nedrošības sajūta par valsti, par nākotni. Vai šīs bažas neraisa situācija pirmkārt tepat Latvijā, ne tik daudz Maskavā?
– Lielā mērā jā. Kā balsotājs par neatkarību, kā tāds apzinīgs cilvēks reizumis braucu pa Latviju “skaidrot vēsturiskus notikumus”. Kā mēs cīnījāmies par Latvijas neatkarības atjaunošanu – stāstām skolās. Esmu bijis Rēzeknē, vēl šur tur, un līdzi dodas arī jaunie vēstures speciālisti. Diemžēl viņi mēģina primitīvi un prasti pasniegt brīvības, neatkarības ideju, man nereti ir kauns. Saprotams, ka krievu skolēni par viņiem smīn vien. Nevajadzētu tik neprasmīgi, skolnieciski borēt par 1918. gadu, jo uzrunātie sēž, atgāzušies krēslos, uzvilkuši kreklus “Russia”, un par stāstīto viņiem ne silts, ne auksts. Vajadzētu būt saprotamākai, pārliecinošākai sarunai, lai piesaistītu šos jauniešus ciešāk Latvijai.
E. Līcītis: – Čepāņa kungs, politiķi beidzot iešot tautā. Jautāšot zinātniekiem, kultūrcilvēkiem, lauksaimniekiem, jauniešiem – kādam vīram vai sievai vajadzētu kļūt par Latvijas prezidentu. Tad mēs jums, pensionāram, arī drīkstam to pašu vaicāt.
– Ko paziņoja valdošās partijas, tas ir tikai politiskais cirks. Diezgan lēts, populistisks gājiens. Tamdēļ, ka balsojums vienalga paliek Saeimas rokās, turklāt to saglabāja aizklātu. Tur visu nolems, bet tautas izprašņāšana būs pilnīga liekulība. Es lasīju jūsu avīzē interviju, noklausījos “1 pret 1” TV pārraidē Uldi Pīlēnu. Tas ir gudrs cilvēks, politiski domājošs uzņēmējs. Viņu pazīstu no veciem laikiem, kad biju Liepājas rajona komunistu pirmais sekretārs un Uldis pilsētas arhitekts. Jau toreiz Pīlēns izcēlās kā brīvdomīgs, bet ar savu šodienas pieredzi, sasniegumiem – pilnīgi piemērots prezidenta amatam. Es gan vairāk Pīlēna kungu virzītu uz Ministru prezidenta amatu, bet jautājums – cik saprātīgi vīri šodien vispār ir noskaņoti iet politikā? Un, redziet, kādā līmenī esam nonākuši ar spriešanu – vairs nerunājam, kas Latvijas valstij būtu labi, bet kurai partijai kāds amats pienāktos. Manai partijai vajag šito, jums tad dosim to. Man liekas, ka šādos apstākļos par Valsts prezidentu Andris Bērziņš varētu arī palikt.
