E. Līcītis: – Neatkarīgajā Latvijā Ķezberam pašam gan nepārtraukti sēja klāt čekista birku. 4
– Nav, nav tā. Ķezbers bija mācījies Maskavā Augstākajā diplomātu akadēmijā, strādājis vēstniecībā Zviedrijā PSRS laikā, un no tā cēlās baumas. Taču tik augstos amatos, kā viņš strādāja Maskavā un Rīgā partijas aparātā un Televīzijas un radioraidījumu komitejā, čeka nemaz netika klāt. Viņš neslēpj un pats rakstīja, ka kontakti ar VDK bija, bet tie piekrita pēc amatiem. Ideoloģiskajā audzināšanā čekisti visur bija klāt. Neatkarības periodā nekad netiku jutis, ka Ivaram būtu kāda no tā laika palikusi “aste”. Ķezberam bija raksturīga gudrība, laba skola, iznesība, tāpēc kādam arī varēja likties, kas un kam viņu tā sagatavojis. Bet nē – partijas nomenklatūru čeka nemaz nedrīkstēja vervēt.
– No grāmatas izriet, ka Ķezbers 1995. gadā pareizi prognozējis, ka Eiropas Savienībā Latvija nonāks pēc gadiem desmit, zināja, ka lauksaimniecībā strādās aizvien mazāk cilvēku.
– Jā, un arī to, ka piemaksās, lai tik mazāk sējam un slaucam. Ķezbers ar savu pieredzi viens no nedaudziem piederēja orbītai, kas zināja, kā ES veidota un ar ko jārēķinās, tajā klubiņā iekļūstot. Viņam spēles noteikumi bija samērā skaidri.
– Kas jums, bijušajam PSRS tautas deputātam, sakāms par ģeopolitiskajiem apstākļiem, kādi te pašreiz izveidojušies? Ko Maskava grib Ukrainā?
– Zbigņevs Bžezinskis jau pirms 20 gadiem teica, ka Krievija bez Ukrainas vairs nav nekāda impērija. Tāpēc Putins darīs visu, lai Ukrainā nezaudētu ietekmi. Vai to sadalīs vai kā citādi, bet nagos gribēs paturēt.
– Un mums šajā sakarā uz ko jāskatās? Daži jau krāmējot koferus.
– Es esmu par vecu, lai krāmētu koferus, bet tik vienkārši mani nepaņems. Kaut gan – nedroši jūtos. Ne jau par sevi. Par valsti. Krievija nekad nav daudz turējusi vērtē cilvēkus un, ja arī tā parakstījusi kādus papīrus, noslēgusi līgumus, tad tūlīt pat vai sev izdevīgā brīdī par tiem aizmirsīs, izliksies, ka tādi nemaz nav bijuši pildāmi.
– Krievijā skatās uz mums, kas te Latvijā notiek, kā mēs reaģējam.
– Skatās. Taču Igaunijā ir daudz spēcīgāka pretreakcija. Gan politiski, gan militārās sagatavotības ziņā. Redziet, kā viņi Neatkarības dienas karaspēka parādi noturēja Narvā. Tā bija skaidra zīme, ka te ir igauņu zemes, nepārkāpjamas ES robežas. Grībauskaite rosina, un lietuvieši ieviesīšot obligātu militāro dienestu. Arī Igaunijā tā ir. Tā arī ir itin nepārprotama zīme. Mēs Latvijā izskatāmies prātīgāki, bet, manuprāt, nereti par daudz prātīgi. Neko daudz par Krieviju nesakām.
V. Krustiņš: – Vai klausīties, ko Maskavā saka, vai svarīgākais, ko domā un spriež Latvijas krievi?
– Viņi spriež pavisam vienkārši. Mums šeit nav tā un šitā, par maz tiesību, bet kurš aizbrauc uz brīvo, tiesisko Krieviju, tas tūlīt grib braukt atpakaļ. Tāpēc mans secinājums, ka, atskaitot kādus pāris kūdītājus, vietējie krievi netaisīs dumpi un negribēs Latvijā citu sabiedriski politisko iekārtu. Lai vien paliek šī pati, gan ar laiku sakārtosim – tāda varētu būt pozīcija. Un kūdītājiem augsne – ne visai auglīga.
