V. Krustiņš: – Varbūt laiks labot vecās kļūdas, vai atteiksimies no vēlēšanās citus pamācīt? 4
– Mūsējie darīs, kā darīs lielā Eiropa. Protams, Lukašenko it īpaši Ukrainas krīzes laikā ir mainījies, un, ja no Briseles pateiks – latvieši, esiet ar viņu prātīgāki, tad tā notiks.
– Vai tad tā ir, ka paši nespējam izšķirties par attiecībām ar savu kaimiņu?
– Esam spējīgi, bet dūšas nav. Baltkrievija pati gan gribētu “pagriezienu uz Eiropu” – tās pašas saimnieciskās intereses dēļ. Mūsu ekonomiskās sadarbības skaitļi šobrīd ir diezgan stagnējoši, līkne uz augšu strauji vis nekāpj. Februārī notika “4. maija deputātu kluba” sapulce, un prezidents Bērziņš kā piederīgs neatkarības balsotājiem arī bija un uzstājās. Tad viņš stāstīja, ka ANO Ģenerālajā Asamblejā iepazinies ar baltkrievu premjeru, kurš gan tagad nomainīts ar citu. Kad abi vīri pūlējušies skaidrot, kāpēc ar lietuviešiem baltkrieviem izdodas labāk kārtot lietas nekā ar latviešiem, Mjasņikovičs atteicis, ka Latvijas uzņēmēji prasot tādas magaričas, par ko Baltkrievijā varot dabūt mūža ieslodzījumu. Tāpēc kontakti nevedoties.
E. Līcītis: – Redzams, ka Lukašenko kungs pārdzīvo Ukrainā notiekošo. Ja meklē sabiedrotos rietumpusē, ar prezidentu Putinu arī tā vairs nesapas?
– Viņš bijis vienmēr diezgan patstāvīgs un pašlaik nepavisam nav saucams par Maskavas satelītu. Ja Putins grib atbrīvot visus krieviski runājošos, tad Lukašenko tas nevarētu būt pa prātam. Baltkrievijā runā tikai krieviski, kaut arī ir kādas baltkrievu skolas, sādžas, kur lieto valodu, bet Batjka ir pateicis, ka Baltkrievija nav “krievu pasaule”.
V. Krustiņš: – Sakiet kā laikmeta liecinieks par Ivara Ķezbera atmiņu grāmatu – cik ar to būtu vērts iepazīties mūsdienās?
– Ivars Ķezbers bija visgudrākais politiķis demokrātiskajā partijā “Saimnieks”, kuras priekšgalā bija Ziedonis Čevers. Čeveram tas brīdis, kamēr viņš padarbojās politikā, bija biznesa projekts. Ķezberam atšķirībā no daudziem citiem tolaiku un arī šolaiku politiķiem interesēja Latvijas valsts, sabiedrības attīstība un viss pārējais. Viņš to pratis pasniegt gan Rīgā, gan Maskavā un starptautiski. Ja Ivars nebūtu pāragri aizgājis, bet palicis politikā, varbūt kāpis uz augšu, tad tiktu diezgan tālu. Liktenis lēma citādi.
E. Līcītis: – Ar Ķezberu kopā bijāt PSRS tautas deputātos, neatkarīgajā kompartijā, “Saimniekā ” – vai pašam grāmatā atklājās kas jauns?
– Ja taisnība, ko Ķezbers, pabijis Podoļskas arhīvā, raksta par Hugo Celmiņu, Bruno Kalniņu, kuri esot sadarbojušies ar “dienestiem”, tad tas ir visai nepatīkams pārsteigums. Tāpat kā par Vilhelmu Munteru un citiem pirmskara vīriem, kas kalpojuši Krievijai. Domāju, ka tagad arī pameklējot atrastu kolaboracionistus.
V. Krustiņš: – Tā pafantazējot – kas Ķezbers būtu šodienas Latvijā?
– Simt punkti, ka starp ievērojamākiem politiķiem kā valsts priekšgalā stāvošs cilvēks.
– Ar kādu partijas piederību?
– Viņš katrai partijai būtu devis vērtīgu pienesumu.
– Arī “Saskaņā” Ķezbers varētu būt nokļuvis?
– Vilks viņu zina, bet domāju – nē. Savulaik mēs, latviski domājošie komunisti, nošķīrāmies no LKP Rubika vadītā spārna. Aizgājām kā mazākums. Mūsdienās Rubika dēli sēž “Saskaņas” frakcijā, līdz ar to nez vai Ivaram ar viņiem būtu kopā iešana. Vai maz viņu tur ņemtu.
