“Nerunā, kas valstij būtu labi, bet kādi amati partijām pienāktos.” Saruna ar Alfrēdu Čepāni 4
“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās bijušais Saeimas priekšsēdētājs un politiķis Alfrēds Čepānis. Sarunā ar Čepāņa kungu Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis šķirstīja tikko iznākušo, Daces Ķezberes apkopoto grāmatu “Durvīs. Tā tas bija” par Ivara Ķezbera dzīves gājumu. Viesis kā speciālists izteicās par siltākām ES un Baltkrievijas attiecībām, un apspriedām arī vietējās politiskās aktivitātes.
E. Līcītis: – Čepāņa kungs, ilgus gadus bijāt Latvijas un Baltkrievijas saimnieciskās sadarbības veicinātājs.
– Jā, bet tagad gadu un veselības dēļ palēnām atvirzos no šiem procesiem. Esmu biedrības valdē, ja kāds uzņēmējs interesējas, palīdzu “ar galiem”, kādi man kaimiņzemē palikuši.
– Šķiet, ka mūsu valsts savukārt “pievirzās” tuvāk Baltkrievijai.
– Valsts ne pārāk grib to darīt. Savulaik pat gāju pie prezidenta Andra Bērziņa, vedinādams, ka varētu nokārtot plašāku kālija sāls kravu eksportu caur Ventspili. Viņš tā kā piekrita, ka tas būtu lietderīgi, lai es braucot – ne jau par politiku, bet tīri par biznesu runājot. Biju kā spārnos, bet no prezidenta kancelejas gaidīju, gaidīju galīgo atbildi – tā arī nesagaidīju.
– Šķēles kungs ar padomnieku Roni kādu laiku iepriekš gan aizbrauca uz Minsku.
– Es neesmu Šķēle. Es esmu tikai Čepānis un nemaz negribu būt cits.
– Ārlietu ministrs tikās ar Lukašenko, uzaicinājis kaimiņu prezidentu uz Rīgu, uz Austrumu partnerības pasākumu.
– Rinkēvičs turp aizbrauca tāpēc, ka Lukašenko vairs nav peramais zēns visas Eiropas acīs. Atceros, ka baltkrievi rūca par krāšņo pili, ko prezidents uztaisīja, taču redz, kā spoguļgludās grīdas un greznā ēka noderēja, lai Vācijas, Francijas, Ukrainas un Krievijas prezidenti panāktu jel kādu Minskas vienošanos. Nu jau Lukašenko var pacelt galvu, un viņš to arī ceļ Eiropas priekšā. Ja Baltkrievijas prezidents pieņems mūsu ārlietu ministra ielūgumu un maijā tiešām ieradīsies Rīgā, tas būs ļoti labi. Mēs no attiecību uzlabošanās varētu cerēt, ko ekonomiski stipri iegūsim. Baltkrievijai 25 miljoni tonnu eksporta preču katru gadu ir līdz jūrai jādabū. Kāpēc gan mēs, kam ir ostas, nevarētu kaimiņiem palīdzēt, turklāt labi nopelnīt? No mums viņi savukārt pērk zivis, medikamentus un daudz ko citu.
