Attiecības pavada egoisms? 23
Mūsdienās nereti prioritāte ir pašrealizācija, psiholoģiskā brīvība, individuālisms, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki negrib vai baidās pāragri uzsākt nopietnas attiecības, skaidro geštaltterapeite Agnese Spuriņa: “Mūsdienās cilvēki aizvien biežāk akcentu liek uz dzīves baudīšanu, un, lai gan šis akcents ir brīnišķīgs, tas degradē un atstāj novārtā tādas svarīgas īpašības kā iedziļināšanās, koncentrēšanās un pacietība. Un šīs īpašības, agri vai vēlu, pēc iemīlēšanās perioda būs nepieciešamas nopietnās attiecībās un laulībā. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ daudzi pāri šķiras piecus gadus pēc stāšanās laulībā – grūtības adaptēties ģimenes sistēmai un pieņemt jaunu lomu.” Agnese uzskata, ka ļaunāk par dzīvošanu nereģistrētā kopdzīvē, kurā cilvēki apzinās, ko vēlas, un pieņem savus lēmumus, nevis pielāgojas sabiedrības stereotipiem un normām, ir nepārdomāta stāšanās laulībā: “Ja partneri, kas vēl nav sasnieguši zināmu iekšējo briedumu, pieņem spontānu lēmumu apprecēties, jo “tā dara”, jo ir sapnis par skaisto, balto kleitu, bet pēc laulības reģistrēšanas konstatē, ka laulības fakts vai dokuments pats par sevi neko nenodrošina, izrādās, atbildība par attiecībām joprojām ir pašu rokās, tad ticamākais noslēgums ir traģisks – vilšanās, šķiršanās un, ja pārim ir bērni, arī viņu pārdzīvojumi.” Geštaltterapeite izskaidro jauniešu vēlmi dzīvot nereģistrētās attiecībās vai nestāties attiecībās vispār: “Pieņemu, ka daļa mūsdienu jauniešu tiešā vai netiešā veidā ir saskārušies ar mūsu sabiedrības šķirto laulību statistiku – vai nu paši piedzīvojuši vecāku šķiršanos un dzīvi pēc tās, vai saskārušies ar draugu, radu pieredzi. Domāju, tas nepaliek bez sekām un rada bailes: bailes solīt, pieņemt lēmumu, kļūdīties, zaudēt neatkarību, šķirties vai tikt pamestam, bailes no pārmaiņām un neziņas. Un tad nereti dzirdam šos pretjautājumus: ko mainīs laulība? Kāda jēga?” Agnese piekrīt pētnieku un sabiedrības novērojumiem par laulību svarīguma mazināšanos, uzsverot atšķirību starp sievietes un vīrieša vēlmēm – sievietes, lai gan piekrīt dzīvot kopā, nereģistrējot attiecības, tomēr nav pilnībā apmierinātas ar situāciju: “Kopumā valda tendence, ka jauni pāri laulības reģistrēšanai piešķir arvien mazāku nozīmi. Tomēr joprojām pastāv atšķirības starp sievietes un vīrieša vēlmēm – sievietes motīvi jau sākotnēji ir bioloģiski noteikti: uzdevums radīt drošus apstākļus saviem pēcnācējiem.” Juriste Ieva Brante komentē bērna dzimšanu un audzināšanu nereģistrētā kopdzīvē, skaidrojot, ka bērnu dzīvē juridiski nekas nemainās – ir vecāki oficiāli reģistrējuši attiecības vai nav: atbilstoši Eiropas Konvencijai par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, – nav svarīgi, vai bērns ir vai nav dzimis laulībā, vecākiem ir vienāds pienākums uzturēt un gādāt par bērnu.” Tomēr, lai arī kādu attiecību modeli izvēlas bērna vecāki, geštaltterapeite Agnese Spuriņa piebilst, “ka bērniem ir ļoti svarīgs vecāku laulības rituāls. Ieguvums – drošības sajūta”.
Nevienam priekšā nepateiksi, ko darīt un kā darīt labāk, katram sava dzīve, iemesli un dzīves fons, kuru neredzam, tomēr jāatzīst, ka laulība nav tikai garīga kopības sajūta vai papīrs, tai komplektā nāk sava veida drošība, pat ja visi striķi trūkst.
