Ar palīdzību aicina būt piesardzīgiem 0
Par to, kā Kristīne nokļūst no viena punkta uz otru, viņa stāsta: „Pa iemācītiem jeb man zināmiem maršrutiem, piemēram, no mājas līdz autobusa pieturai vai atpakaļ, eju pati – tur man palīgs nav vajadzīgs. Ja man ir svešāks maršruts, kuru es nezinu, izmantoju navigatoru telefonā. Reizēm svešāku maršrutu vairākas reizes izstaigāju arī ar palīgu, kamēr ceļagabals nosēžas atmiņā.
Protams, labi, ka cilvēki mūsdienās ir atsaucīgi un vēlas palīdzēt. Taču šai ziņā man ir viens lūgums. Ja kāds ierauga neredzīgu cilvēku ielas malā gaidot pie luksofora, vienkārši vajadzētu pienākt klāt, pavaicāt, vai nevajag palīdzēt. Tālāk neredzīgais atbildēs, vai viņam vajag vai nevajag, pretējā gadījumā, gribot izdarīt labu, var iznākt tieši otrādi. Piemēram, tāds vienkāršs atgadījums lietus laikā. Teiksim, man priekšā ir liela peļķe. Cilvēks, gribēdams tikai labu, paņem aiz rokas, apved tai apkārt. Bet man tas nojauc maršrutu, tāpēc labāk būtu, lai viņš pateiktu, mani pabrīdinātu, ka tur ir tā peļķe. Ar neredzīgajiem ir līdzīgi kā ar GPS navigāciju – ja tā uzrāda tev maršrutu, bet tu sāc braukt pa citu, tam atkal tas jāpārrēķina. Un tieši tas pats notiek neredzīgo galvā, tikai galvā tas nenotiek tik vienkārši. Man galvā ieprogrammēts savs maršruts, kuru, pateicoties dažādiem orientieriem, esmu apguvusi. Parasti zinu, ka tur un tur ir bedre, bet aiz tās – pagrieziens. Tur atkal ir kaut kāds stabs, tur kaut kāds koks. Patiesībā jebkas, kas ļauj kaut cik noorientēties.
Tagad pie nama noris remontdarbi. No vienas puses tas ir labi – iedzīvotājiem tiks uzlabota iespēja staigāt, bet man viss būs jāmācās no jauna. Maršruts, protams, paliks tas pats, bet būs jāatceras jauni sīkumi, pēc kuriem orientēties.
Nebūšu jau laikam izņēmums, bet maršrutu, piemēram, uz pieturu vai no tās, uz veikalu vai no tā, man jāmācās atsevišķi. Es zinu, ka, atpakaļ ejot, tas it kā ir tāds pats, bet patiesībā man tas jāapgūst kā cits. Nezinu, kāpēc tas ir tik specifiski, bet tā tas ir.
Un vēl viena problēma ir sniegotās ziemas, orientēšanās tādos apstākļos. Es ļoti priecājos par tām ziemām un pat par atsevišķām dienām, kad nav sniega, – tā vienkārši ir laime. Divējādas apsēstības – viena tad, kad ir sasnigusi bieza sniega sega, tad ir viss tik vienāds, ka tu vairs nevari saprast, kur ir tā tava mala, pēc kuras tu orientējies, kur pagrieziens. Zem sniega to visu vienkārši nesajūti. Vai otra lieta, kad sniegs tiek saslaucīts gar malām kupenās, kaudzēs. Piemēram, man no autobusa līdz mājām ir savs maršruts. Es eju gar ceļa labo malu, un vienā vietā man ir pagrieziens, pēc tam otrs pagrieziens. Ja tur ceļa malā ir kupenas, es vienkārši to pagriezienu nepamanu, es varu viegli palaist garām, jo ar spieķi nespēju to pēc malas sataustīt. Jā, kad ir sniegs, vajadzīgs tomēr redzīgs pavadonis.”
Transporta kompensācija lieti noderētu
Kristīnei nereti, īpaši ziemā, nākas izmantot taksometra pakalpojumus. Un arī šeit ir viena problēma. „Varbūt tas būtu par daudz prasīts, jo mums jau tā sabiedriskais transports ir par brīvu. Bet es uzskatu, ka būtu vērts kaut kad padomāt arī par to, ka konkrētos apstākļos neredzīgiem vajadzētu būt arī atlaidēm taksometram. Jo man ziemā, piemēram, nav iespēja savādāk nokļūt līdz veikalam, kas it kā nav tālu, kā vienīgi ar taksometru. Piemēram, cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir tā saucamā transporta kompensācija, bet mums, neredzīgajiem, jāiztiek bez tādas.”
Veido savu ģimenes ligzdiņu
Kristīne tagad uzsākusi dzīvi ar Vladislavu – arī pilnīgi neredzīgu. Abi pazīstami jau teju desmit gadus, mētāti pa pasauli, beigās sagājuši kopā. Pārim ir plāns precēties, taču nekādi nevar sadūšoties iesniegt dokumentus, jo neredzīgiem to nav tik viegli izdarīt, turklāt, tā kā Kristīne plāno pēc laulībām pāriet vīra uzvārdā, viņai vajadzēs mainīt dokumentus, kas atkal sagādās problēmas. Šobrīd abi mīt Kristīnes dzīvoklī Pļavniekos un pašlaik mēģina pieslīpēties. Kā Kristīne uzsver, ar cilvēkiem vienkārši ir jāmāk sadzīvot.
Nobeigumā Kristīne izsaka vēlējumu portāla lasītājiem: „Ir divas lietas, kas dzīvē ļoti jāsargā – tā ir veselība un savi tuvie cilvēki. Mūsu trakajos skriešanas laikos vienkārši jāspēj un jāgrib palikt cilvēkam. Pats par sevi saprotams, nekādā gadījumā nenoveļot atbildību no sevis.”
