Acu nav, bet arī tā var strādāt, mācīties un muzicēt. Kristīnes Lapuhas spēka stāsts 0
Rīdziniece Kristīne Lapuha piedzima redzīga. Taču trīs mēnešu vecumā, kā jau daudziem zīdaiņiem, viņai parādījās konjunktivīts jeb acu gļotādas iekaisums. Kristīni aizveda uz slimnīcu, kur medicīnas studenti, sajaukuši zāles, iepilināja viņai pārāk stipru šķīdumu, kas izdedzināja acu nervus. Kaut arī ārsti pēc tam mēģināja veikt operāciju, tam vairs nebija jēgas.
Neraugoties uz to, ka Kristīnei acu vispār nav, viņa pie esošās situācijas ir adaptējusies – ne vien pati dodas uz veikaliem iepirkties, bet arī studē un pat spēlē trompeti pūtēju orķestrī.
Bērnībā notikušo Kristīne pieņem kā likteņa pavērsienu, kam droši vien tā vajadzēja notikt. Tāpēc uz studentiem, kas viņai iepilināja nepareizās zāles, jaunā sieviete ļaunu prātu netur. Toties viņu pašu tas padarījis stipru. „Es nesamierinos, es vienkārši dzīvoju – man šajā ziņā nav nekādu kompleksu.”
Mērķtiecīga kopš skolas gadiem
Bērnudārzā Kristīne nav gājusi, lai gan tāda iespēja neredzīgiem bērniem vismaz Rīgā esot. Astoņu gadu vecumā sākusi mācīties Strazdumuižas internātvidusskolā, kuru pabeidza 2007. gadā. Jau skolas laikā viņa apzinājusies, ka noteikti vēlēsies iegūt arī augstāko izglītību, un, kādam gadu skaitam apritot, iestājusies Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē bakalaura studiju programmā „Baltu filoloģija”. To plāno pabeigt ziemā, jo dažādu iemeslu, arī veselības dēļ, mācības nedaudz ievilkās. Kristīne noteikti iešot arī uz maģistratūru, vienīgi nezinot, vai uzreiz jebšu tomēr ieturēšot kādu pauzi. Šo specialitāti viņa esot izvēlējusies tāpēc, ka Kristīni ļoti satrauc tas, kas šobrīd notiek ar latviešu valodu, un viņa vēlas savu artavu ieguldīt tās saglabāšanā.
Pirms mācībām augstskolā Kristīne kādu laiku esot arī pastrādājusi Latvijas Zvērinātu notāru padomes birojā, kur pārsvarā noņēmusies ar izejošiem un ienākošiem zvaniem, kā arī ar audiomateriāliem, kas bija jāpārvērš teksta failos. Lai gan jau tajā laikā sieviete gribējusi studēt, tomēr šādu darba piedāvājumu viņa nevarēja palaist garām.
Kā strādāt, neredzot?
Uz jautājumu, kā Kristīne, pilnīgi neko neredzot, var strādāt un mācīties, viņa atbild: „Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, tas ir iespējams. Izmantoju balss sintēzes programmu – tā ir ekrāna lasošā programma, kas balsī atskaņo ievadīto tekstu.
Savukārt lekcijas ierakstu diktofonā un izkonspektēju. Pirmkārt, tā ir vieglāk sagatavoties pārbaudes darbiem un eksāmeniem, otrkārt, pierakstītais labāk paliek atmiņā. Uz klaviatūras es rakstu ļoti ātrā tempā, dažkārt gadās kļūdas, bet arī tā nav problēma. Es zinu, kā kurš vārds ir jāizrunā datoram, kā tam jāizklausās. Ja dzirdu, ka vārds tiek izrunāts nepareizi, es to izlasu un, ar bultiņām virzoties pa burtiem, kļūdu izlaboju – tātad kļūdaino vietu atrodu tieši tāpat kā jebkurš cits, vienkārši citi to redz monitorā, savukārt es balstos uz dzirdi.
Protams, vēl es izmantoju arī skeneri, lai tādā veidā varētu lasīt grāmatas, kas nav pieejamas elektroniski.”
Cer atrast korektores darbu
Šobrīd Kristīne nestrādā. Vairākas reizes viņai esot zvanīts ar darba piedāvājumu, bet uzdots jautājums, vai ir augstskolas diploms. Tas, ka diploms teju vai kabatā, potenciālos darba devējus neesot apmierinājis, tāpēc nekādas darba attiecības nav izveidojušās.
Kristīnes vēlme ir strādāt redakcijā, kur viņa varētu nodarboties ar teksta korektūru. Kristīnei ir arī vēl viena doma – ja būs iespēja, viņa plāno apgūt lietuviešu valodu, turklāt tik labā līmenī, lai varētu tulkot. Kā viņa pati uzskata, tik tuvo latviešu un lietuviešu valodu saskarsmē šimbrīžam īpašu tulkotāju aktivitāti nemana.
Šobrīd Kristīnei lielākoties ir gadījuma darbiņi, bet arī tie trāpās gana reti. Viņa, piemēram, nāk talkā žurnālistiem atšifrēt tekstus, kā arī tos labot. Tāpat viņa palīdz rediģēt un uzlabot pusaudžu sacerētos stāstus. Kā saka Kristīne, daudzi jaunieši grib un var labi rakstīt, taču viņiem klibo gramatika un interpunkcija, un te nu sieviete var pielikt savu roku un zināšanas. Arī pati Kristīne nodarbojas gan ar dzejas, gan prozas rakstīšanu, taču tas ir tikai savam priekam.
Tie, kuri vēlas piedāvāt Kristīnei kādu darbu, varot viņai rakstīt e-pastā: [email protected]. Uz šo adresi droši viņai var sūtīt idejas, kaut kādus ierosinājumus, kaut kādus variantus, kā piepelnīties, jo tikai ar invalīdes pensiju izdzīvot grūti, īpaši ziemā, kad nāk lielie rēķini. Labi, ka viņai ir atlaides, piemēram, „Lattelecom” pakalpojumiem. Arī „Latvenergo” ir atbalsta programma, vēl atlaides ir nekustamā īpašuma nodoklim.
