Neredzamo dvēseļu meklējumos. Maija Svarinska recenzē Regnāra Vaivara iestudējumu „Mazā naudiņa” Nacionālajā teātrī 0
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iestudējumā “Mazā naudiņa” Nacionālajā teātrī Regnārs Vaivars cilvēku ar īpašām vajadzībām problēmas šķetina ar teatrālu, varbūt pat samākslotu smaidu.
Nacionālā teātra pirmizrāde “Mazā naudiņa” man aizsākās ar videostāstu. Parasti pirms jaunas izrādes tās programmiņā apskatu vienīgi lomu atveidotāju sarakstu, lai uztvere būtu brīva no darba autoru idejas un koncepcijas izklāsta. Pret šo savu stingro nostāju paklupu pavisam nesen, konkrētāk, “Dirty Deal Teatro” izrādē “Neatlaidības spēles”.
Zināju, ka tur tiek runāts par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un galveno lomu spēlē Daiga Gaismiņa. Tā nu vēl pirms izrādes noskaņojos uz līdzpārdzīvojumu, līdzjūtību, bet man bija pamatīgs pārsteigums, jau no paša sākuma ieraugot nevis slimības sagrautu, bet darbīgu, vitālu un lietišķu cilvēku, kas savos invalīda ratiņos dzīvi, temperamentīgi un ar milzīgu pārliecības spēku stāsta mums par savām idejām un problēmām, tās īstenojot. Kāda te invaliditāte?
Neviļus sev pajautāju un ieskatījos programmiņā. Jā, galvenā varone ir Daiga Dadzīte – sieviete, kas, par spīti fiziskiem šķēršļiem, aktīvi, mērķtiecīgi un gudri veltī sevi interesantam darbam, proti, Latvijas Paraolimpiskās komitejas prezidentes pienākumiem.
To sapratusi, mierīgi nodevos notikumu azartam, ļaujoties gan smaidam, gan smiekliem, gan sajūsmai par cilvēku, kas, lai gan iesprostots invalīda ratiņos, spēj būt tik pilnvērtīgs, tik vajadzīgs.
Citiem vārdiem, izrāde par cilvēka garīgo spēku.
Līdzīga sajūta mani pārņēma, noskatoties Nacionālā teātra videostāstu. Tajā piedalās gan izrādes “Mazā naudiņa” režisors Regnārs Vaivars, gan galvenās lomas – psihiski slimā Jāsona – atveidotājs Kaspars Zvīgulis, kā arī citi aktieri, piemēram, Liene Sebre un Igors Šelegovskis. Viņi visi ar patiesi dziļu līdzpārdzīvojumu stāsta par to, kā apmeklējuši cilvēkus ar smagiem attīstības traucējumiem, par to, kādu apbrīnojamu atklāsmi sniegusi iepazīšanās ar šiem ļaudīm.
Jo sevišķi uzrunāja Regnāra Vaivara vēstījums. Tik garīgi uzlādētu tvērumu viņa izrādēs līdz šim nebiju izjutusi, bet te tik sirsnīgs aicinājums uz mīlestību pret cilvēku, kuram Dievs, kā saka Vaivars, kaut ko vienu atņēmis, toties otru iedevis.
Izrādās, Latvijā šādu cilvēku ir 22 tūkstoši. Režisors viņus apmeklējis dažādās vietās, stiprinādamies pārliecībā, ka šīs “dvēseles nav nekādas mirušās, vienkārši mēs viņas neredzam”.
Arī attieksmei pret tām jābūt īpašai, kā viņš uzsver, “tikai mīlestība”.
Attiecīgi režisors paskaidro arī izvēlēto uzveduma žanru – gandrīz komēdija. Tādēļ, ka šeit jāvalda smaida spēkam – tam, kas ir visvairāk izplatītā mīlestības zīme. Principiāli, ka tieši tā savu darbu raksturo arī dramaturģe Sirku Peltola: lugu ir vērts rakstīt tikai tad, ja tēma ir pietiekami svarīga, lai to rakstītu kā komēdiju.
Piebildīšu, ka Sirku Peltola (dzim. 1960) ir viena no vadošajām somu dramaturģēm, kuras darbi, kā izrādes programmiņā tiek informēts, tulkoti vairāk nekā desmit valodās un iestudēti arī ārpus Somijas. “Mazā naudiņa” ir viena no viņas populārākajām lugām, jo tajā ietvertā problēma jau labu laiku tiek risināta Eiropas valstīs.
Tagad tā kļuvusi aktuāla arī pie mums, tostarp arīdzan mākslā. Nu, lūk, tai pievērsies arī R. Vaivars, šķetinot to, kā pats izteicies, ar smaidu. Teatrālu smaidu, visnotaļ teatrālu. Varbūt pat jāsaka – samākslotu, un, domāju, tādēļ zālē pārsvarā garlaikojas.
Arī izrādes noformējums itin nemaz nenoskaņo uz smaida maigumu, tas drīzāk ir padrūms (scenogrāfs Valters Kristbergs). Darbība notiek uz Jaunās zāles tā saucamās skatuves. Vidū redzama gulta, pie sānsienas virtuves lete. Skatītāju priekšā – tāds kā sols. Visa scenogrāfiskā telpa piesātināta ar tumsu (gaismas mākslinieks Oskars Pauliņš). To droši vien varētu asociēt ar darbības personu iekšējo sāpju dvašu. Kā citādi?
Cik nerimtīgi Indras Burkovskas Mātei nākas piespēlēt savam dēlam Jāsonam, lai izpatiktu, uzklausot viņa dzejolīšus, dziesmiņas un jūsmošanu par savu bankas karti, kuras kontā ir tikai 10 eiro, lai gan pats puisietis to nezina, tāpat kā nezina to, ka visa pārējā naudas tiek glabāta viņa mātes kontā.
Vispār Mātei nemitīgi jātiek galā ar tik daudzām mātišķām rūpēm. Piemēram, puisim jāmazgā mati, tādēļ no kaut kurienes tiek atvilkta bleķa vanna. Jāsons izģērbjas, kails iesēžas vannā, un mamma mazgā viņa galvu, pārējam ķermenim nepieskardamās.
Interesanti, par ko te ir bijis paredzēts smaidīt? Varbūt par to, ka dēls nav spējis aprast ar izlietni un, iespējams, tādēļ mati jāmazgā, sēžot vannā? Taču Māti tas nemulsina. Viņa tik tiešām visu savu dzīvi ziedo dēlam. Ko tik nespēj izdomāt, lai uzlabotu puiša omu?
Piemēram, negaidīti izpušķojas kā uz svētkiem (kostīmu māksliniece Madara Botmane). Matu sasuka itin kā īpašam izgājienam paredzēta, kleita kā uz balli un augstpapēžu kurpēs. Tip top, top! dēlu gaida, sak, ieraudzīs un sapriecāsies.
Režijas smaidi izrādi gluži vai izraibina. Ik pa laikam ierodas kaimiņiene Ilze, apģērbta tā, itin kā uzradusies no pagraba. Varbūt Daces Bonātes varone tur patiešām mīt un tādēļ brīžiem arī mēģina no kaimiņiem nočiept pa kādam pīrādziņam? Smieklīgi.
Igora Šelegovska un Lienes Sebres varoņi Miks un Vaira arīdzan nepaģērē dziļāku ielūkošanos sevī. Spriežot pēc viņu uzvedības un sarunu stila, narkomāni. Vai nu skūpstās un apkampjas, vai lamājas. Tikpat kā nav nevienas pauzes, lai ieskatītos šo jauno cilvēku dvēselē. Kaut gan viņu izturēšanās temporitms un sasteigtā runa ir gluži labi saprotama – naudu vajag. Šis mērķis arī noteicis viņu interesi par Jāsonu.
Kaspars Zvīgulis šajā lomā, manuprāt, ir lielisks.
Mūsu priekšā ir patiešām psihiski slims cilvēks ar apbrīnojamu temperamentu, es pat teiktu – apdāvināts savā veidā.
Šķietami dziļi izjūt vārda savdabību, vārdu savstarpējo saspēli, vai nu tas ir ritms un atskaņas, vai skaņu sasauce. Varbūt viņā ir bijusi paredzēta poēta dzirksts vai mūziķa talants? Kas to lai zina. Taču tagad viņu nodarbina iepirkšanās veikalā.
Šim faktam ir negaidīta nozīme viņa dzīvē. Kad Miks, iepazinies ar Jāsonu, nolemj viņam atņemt bankas karti, viss apvēršas traģēdijā. Jāsons, kā tas mēdzot notikt ar šizofrēniķiem, daudz nedomādams, viņu nožņaudz. Bet pēc tam, atdabūjis karti, puisis maiguma uzplūdā savu upuri glāsta un bučo. Bet pēc kāda laika pats tiek arestēts. Te nu tiešām smaidam nav vietas. Baigi.
Uztveres maigumu, šķiet, dāvā tikai viens varonis – Dāvida Paiča Puika. Tēls, kuram patiešām gribas uzsmaidīt, jo viņā jaušama vientulība un grūtsirdība. Grūtdienis, kas spiests naktī vazāties pa ielām, gaidot, kad tēvs piedzersies līdz kliņķim un aizmigs.
Principiāli būtu gribējies saprast, kādas varētu būt beigas šādam dzīves sākumam, lai pagūtu šim bēdulim palīdzēt izkļūt no vientulības žņaugiem. Lūk, tāpat kā izrādes “Mazā naudiņa” režisora un aktieru videostāstā, kur izskan aicinājums apmeklēt biedrību “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”, lai palīdzētu cilvēkiem ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
P. S. Tas, ka šī tēma mākslā kļūst aizvien aktuālāka, liecina arī šonedēļ Valmieras teātrī gaidāmā pirmizrāde par savdabi Oskaru. Pēc Andra Kalnozola grāmatas “Kalendārs mani sauc” Mārtiņa Eihes režijā tapis iestudējums par cilvēku ar nenosakāmu nervu slimību.
