Neredzamie vecāki, pazaudētie bērni. Pārprastais privātums jeb mana loma kāda bērna dzīvē 0
Nedrīkst gaidīt, līdz ar kādu bērnu notiek kaut kas neatgriezenisks, kā tas gadījās ar mazo Ivanu. Katram no mums ir nevis jāmeklē attaisnojums, kāpēc izvēlamies neredzēt vardarbību pret bērnu – un arī pameša novārtā ir viena no vardarbības formām -, bet gan jāuzdod sev jautājums – ko es varu darīt, lai palīdzētu. Nevalstiskā organizācija “Centrs Dardedze”, kuras darbības centrā ir mērķis pasargāt bērnus no vardarbības, aicina aizdomāties par citiem bērniem, kuriem, iespējams, tieši tagad vajadzīga jūsu palīdzība.
Dienu pirms liktenīgā 1. jūlija, kad Liepājā pazuda 5 gadus vecs puisītis, “Centrs Dardedze” sarunu festivālā “Lampa” rīkoja situāciju izspēli un diskusiju ar zīmīgu nosaukumu -“Neredzamie vecāki, pazaudētie bērni”. Šo nosaukumu izdomājām pēc Dobelē notikušās traģēdijas gadu mijā, un diemžēl tēmas aktualitāte nezūd – medijos atkal un atkal izskan kliedzoši vardarbības vai nolaidības gadījumi pret bērniem, kas vismaz uz brīdi saviļņo sabiedrību un liek uzdot jautājumu: vai varēja notikt citādi.
Tā kā vardarbību un nolaidību pret bērniem medijos visspilgtāk ilustrē atsevišķi ļoti traģiski notikumi, var rasties iespaids, ka tas ir kas ārkārtējs un notiek tikai kādās īpaši nelabvēlīgās ģimenēs. Realitātē visos sabiedrības slāņos joprojām ir izplatīta bērna fiziska ietekmēšana, pēršana, raustīšana. Līdzās tai savu uzvaras gājienu turpina emocionāla vardarbība – kliegšana, bērna ignorēšana, apvainošana, ņirgāšanās, draudēšana. Seksuālā vardarbība Latvijā ir izplatītākais no policijā reģistrētajiem kriminālnoziegumiem, kas veikti pret bērnu. Un pamešana novārtā – nerūpēšanās par bērna fiziskajām vai emocionālajām vajadzībām – klusi nostājas līdzās.
Trīs no četriem vardarbības veidiem (fiziska, emocionāla vardarbība un pamešana novārtā) nereti notiek līdzcilvēku acu priekšā. Ar likumu jebkāda veida vardarbība pret bērnu ir aizliegta. Tomēr dažādu vēsturisku vai psiholoģisku faktoru ietekmē liela daļa cilvēku izvēlas neko no tā nepamanīt, līdz notiek kas neatgriezenisks.
Lai iesaistītos, cilvēkam, pirmkārt, ir jāspēj novērtēt pazīmes – kaut kas nav kārtībā. Piemēram, skaidri jāzina, ka atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam pirmsskolas vecuma bērnu nekādos apstākļos nedrīkst atstāt bez uzraudzības, jo viņš pats vēl nespēj pieņemt atbildīgus lēmumus par savu rīcību. Otrkārt, ir jāpārvar savā prātā uzbūvētā šķēršļu josla – ka iejaukties nav pieņemts, vecāku attiecības ar bērnu ir privāta lieta, bērnus audzināt mūsdienās vispār ir grūti, man pašam grūti, es nezinu visus apstākļus, un varbūt pēc manas iejaukšanās paliks vēl sliktāk! Daudz ērtāk ir ieņemt kādu no sekojošām divām pozīcijām.
Vainošana. Cilvēks aktīvi iesaistās interneta diskusijās, raksta komentārus un aktualizē jautājumu – kurš no viņiem ir jāsoda? Vai vainīgi ir bērna vecāki? Vai ģimenei sekoja sociālais dienests, bāriņtiesa un policija? Kāds būs sods? Varbūt vainīga ir sistēma (un kā to sodīt)? Šāda nostāja ir ārkārtīgi cilvēcīga, jo vardarbība pret bērnu pirmajā brīdī patiešām var izsaukt dusmas un niknumu, vienīgi šīs emocijas cietušam bērnam īsti nepalīdz. Ja tiešām gribam atrast vainīgo – tad tas ir ikviens no mums, kurš savā ikdienā piever acis uz jebkāda veida vardarbību pret bērnu. Lielās traģēdijas sākas no nepamanītiem sīkumiem.
