“Jāņa sētas” kartē ar sarkaniem burtiem ierakstīts Pakaišmuižas parks, bet nevienā dabas aizsardzības objektu sarakstā tas nav atrodams. 1926. gadā gan Pakaišmuižas alejas tika iekļautas sarakstā “Aizsargu meži, parki un alejas”, bet tagad no tām alejām ļoti maz kas palicis pāri. Vienā tādā bijušās alejas džungļu līkumā bija ieslēpts mūsu atbrīvojamais dižozols, tā stumbra apkārtmērs krūšu augstumā virs zemes 3,83 metri, pēc formāliem standartiem vēl pietrūkst 17 centimetru līdz dižkoka standartiem. Šajā gadījumā uzskatāmi redzama formālisma muļķība. Pieredzējuši dižkoku mērītāji jau sen to ir sapratuši, ka dižkoka likteni nedrīkstētu noteikt vienīgi stumbra resnuma kritērijs. Pakaišmuižas Varenais dižozols – es dodu viņam tādu vārdu –, savā izcilajā stumbra staltumā ir daudz pārāks par tādiem strupuļstumbru dižkociņiem, kuriem augstāk par dižkoka mērījuma vietu dižkoku stumbri strauji saraujas nieka resnumā vai sadalās vairākās tievās galotnēs jeb starās. Mēs tādus dižkokus saucam par haltūristiem, starp visiem dižkokiem tādi haltūristi ir liela daļa. Pakaišmuižas Varenais ozols ir dižkoka ideāls, augsts stumbrs, augsts un kupls vainags, tādu dižkoku katrs redz un saprot tā īstajā varenumā. 6
Ar mazo Preslera svārpstu izdarīju stumbrā kontroles urbumu, un 21 cm platumā bija 74 gadskārtu gredzeni. Ja pieņem, ka arī agrākajos gados Pakaišmuižas Varenais ir audzis tādā pašā noteiktā ātrumā, tad varam rēķināt, ka koka vecums ir 200 gadi vai mazliet vairāk, tātad ozols būs Napoleona laika liecinieks. Arī kādreiz skaistais ozolu kalns tepat blakus (kartē Pakaišmuižas parks) ar saviem trūdošiem ozolu līķīšiem ir jāvērtē kā 200 gadus vecs.
Lielbraņķu dižozols
Pēc siltas zupas pusdienā, ko visiem talciniekiem uzsauca Dobeles novada dome, talcinieki pārbrauca uz Naudītes pagasta Lielbraņķiem, tur atbrīvoja no alkšņiem un krūmiem zibens sperto 6,5 metrus resnu ozoltēvaini, lai dižais koks bagātinātu ainavu un pārsteigtu ikvienu. No 77 ha varenajām Lielbraņķu saimniecības ēkām palikušas tikai drupas un mājas pamati. Saglabājusies tikai lepna divstāvu kalpu mūra māja. Lielbraņķu saimnieks Emīls Dēliņš ir bijis Kārļa Ulmaņa krustdēls, pēc kara emigrējis uz ārzemēm un miris Austrālijā. Ar mantiniekiem nav bijusi skaidrība, tāpēc šajā pagalmā viss aizaug kā zaļā Dieva pasaulē – Jāņu zāles līdz kaklam. Šis manis 2004. gadā atklātais dižozols ir otrais resnākais novadā. Broņislavs Uļjans: – Ap veco ozolu bija riņķī stumbram iekārtotas kāpnes, lai nokļūtu līdz laukumiņam ar galdiņu, kur zīmīgākās svētku reizēs pacēla tostu glāzes.
2004. gadā ar garu kāpņu palīdzību Sandis Laime uzkāpa 6,4 m augstumā, kur stumbrā izveidots mākslīgs atvērums uz milzīgu dobumu, no kā var secināt, ka šī tomēr nav bijusi senā bišu dore, jo izmēri neatbilst senču doru izmēram, un atvērums veidots ar urbi. Uz nokaltušās zibens nospertās galotnes 1953. gadā skolas puikas iegriezuši vārdu MIRDZA.
Kad Sandis tiecās skatīties dobumā, no turienes kā parādība bez skaņas izlidoja meža pūce vai ūpis. Bet pats svarīgākais – šā ozola lielā misija ir tā, ka tas saglabā mājas nosaukumu – Lielbraņķi.
Rudenī dosimies uz Krimūnu pagastu atbrīvot Lāmu dižozolu, dižliepu un dižpriedi. No Lāmu mājām tik vien palicis pāri kā pārdžungļojies dārzs un akmeņiem piegrūsts pagalms. Lāmas kādreiz bija Stērstu Andreja (1853 – 1921) īpašums, kur pēc kara mitinājusies viņa meita dzejniece Elza Stērste.
2004. gadā mēs, Dabas retumu krātuves darbinieki, Dobeles rajonā sameklējām un izpētījām vairāk nekā 300 dižkokus, no kuriem vairāk nekā 100 gaida palīdzību un atbrīvošanu. Tagad, pēc 12 gadiem, ir aizraujoši redzēt, kādas pārmaiņas notikušas ar šiem dabas pieminekļiem.
