Kad Kārļa Ulmaņa vadībā tika izcīnīta un izveidota brīvā Latvijas valsts, no vācu baronu lielajām zemes platībām muižniekiem tika atstāti tikai 50 ha, pārējo zemi sadalīja brīvības cīnītājiem un jaunsaimniekiem. Pēc tam mums gribējās un patikās baltvācu baronu un muižnieku audzētus un saudzētus vecus ozolus un dižas liepas ieskaitīt par senču upurkokiem. Arī tagad ekskursiju gidiem un tūristu literatūras izdevējiem ļoti gribas, lai dižozoli būtu tūkstoš gadu veci un ieskaitīti kā svētozoli un elku liepas, kaut vai tie uzauguši baznīcu un baronu muižu durvju priekšā. 6
Bet Pakaišmuižas vēsture ir kā melnais caurums. Ne tūristu ceļvežos, ne enciklopēdijās, ne vēstures grāmatās, ne muzejā, ne interneta lapās, ne tūrisma informācijas centrā, ne Nacionālās bibliotēkas “Nezināmajā Latvijā” es nevaru atrast nekādas ziņas, ne fotogrāfijas par Pakaišmuižas vēsturi.
Kungu māja un visas daudzās ēkas zudušas, tik vien kā lejā no kalna, pie dīķa, saglabājusies varenos mūros veidota muižas pārvaldnieka māja un stāsti, ka tajā pēc kara bijuši sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes “Smerš” izveidotie moku kambari.
No Pakaišmuižas kalna gala paveras plaša ainava uz Dobeles pilsētas jumtiem, pilsdrupām un balto baznīcas torni. Pilsēta tepat, bet ar Pakaišmuižu sākas vēstures notikumu noslēpums. Tūlīt ar Pakaišu mežu plešas lielākie Dobeles novada mežu masīvi, kas aizstiepjas līdz Pokaiņu mežiem daudzu kvadrātkilometru platībā.
No mūsu toponīmu pētnieka Ojāra Buša un Latvijas muižu vēstures speciālista Mārtiņa Mintaura uzzinu lakoniskus faktus, ko sniedz senās un jaunās baltvāciešu vārdnīcas un enciklopēdijas: Pakaišmuiža – vāciskais nosaukums “Potkaisen” – no 1516. līdz 1709. gadam piederēja fon Līvenu dzimtai, no 1709. līdz 1821. gadam un pēc īsa pārtraukuma līdz 1920. gada agrārajai reformai muiža bija baronu fon der Ostenu-Zakenu dzimtas īpašums. 20. gs. sākumā tajā ietilpa 1070 ha muižas zemes, ko nebija izpirkuši zemnieki, divas blakus muižas, 14 zemnieku sētas.
Ojārs Bušs vēl paskaidro: “Nosaukums “Pakaišmuiža” ir tautas pārveidots vietvārds, tomēr šī vietvārda (toponīma) sakne nebūs vāciska, drīzāk gan kursiski zemgaliska. Bet, lai droši atbildētu, tad ir jāveic ilgāki pētījumi.”
Pakaišmuižas lepnajā divstāvu kungu mājā pēc kara tika izmitināti kolhoznieki un viesstrādnieki, pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā viena ēkas spārna galā izcēlās ugunsgrēks. Pēc ugunsnelaimes ēku nav remontējuši, bet nojaukuši, lai materiālus izmantotu citu ēku celtniecībā.
Mirdza Pitka dzimusi 1939. gadā un savā bērnībā kopā ar vecākiem dzīvojusi lepnajā kungu mājā: – Tolaik apkārtnē viss bija sakopts. Ozolkalnā bija celiņi un soliņi, tur rīkoja zaļumballes un Līgo svētkus ar Jāņu uguns pacelšanu staba galā, virs kalna starp ozoliem. Es nebiju tur bijusi daudzus gadus. Un tagad nevaru pazīt, ka tā ir tā pati vieta. Cik šausmīgi tagad tur viss izskatās! Kā postaža – kā Posta muiža! Starp dzīvajiem ozoliem pa zemi vārtās un kokos iekārušies nedzīvo ozolu trupekļi, visapkārt šausmu aina, izskatās, ka cilvēki tur savu kāju vairs nesper. Viss aizaudzis par džungļiem.
