Guntis Eniņš: Māju vairs nav, bet dižkoki vēl tās sargā 6
Sagrauto un pamesto māju vietās augošie dižkoki kļūst par svētiem vēstures pieminekļiem, jo saglabā zudušo māju vārdus. Vecsaimniecību vārdiem, ja tie nav pārdēvēti, ir simtgadīga vēsture, un tie var nākt arī no tūkstošgadu tālas senatnes.
Daudzi mājvārdi ir tik seni, ka mēs, paši latvieši, to nozīmi vairs nemākam izskaidrot. Ķaubji, Ķāvi, Timbras, Stīni, Pīlēģi, Veiķenieki, Inkužas, Žambji, Gudvalki – tie ir mūsu toponīmikas (vietvārdu) dārgumi.
Tādi vietvārdi ir arī visas civilizācijas dārgumi, kā relikti, kurus saglabāt dzīvē pēc māju izzušanas palīdzēs dižkoki.
Kāpēc mēs, latvieši, šodien nekopjam savu senču mājvietas? Vecais ozols, liepa vai vīksna var parādīt jums to vietu, kur bija jūsu dzimtas aizsākums tajos laikos, kad latvieši vēl neklejoja apkārt pasaulē. Jums nav jāceļ piemineklis sentēvu dzimtas vietā; tas jau tur ir. Uzstādiet ceļmalā norādi ar virzienu, kur aug dižkoks un bija senču mājvieta, piemēram, “Vēveru dižozols”. Šādi koki, kas iezīmē māju vietas, jāņem uzskaitē un aizsardzībā, kaut arī tie vēl nav sasnieguši dižkoku izmērus. Izaugs!
Mans dvēseles tuvinieks, īsteni patiesākais un cilvēcīgākais draugs Juris Ošlejs nomira pēkšņi šā gada 16. maijā, stādot koku – Islandes bērziņu – kā dāvanu dzejniekam Uldim Bērziņam viņa pagalmā viņa rītdienas dzimšanas dienai un “Eddas dziesmu” tulkojuma pabeigšanas godam. Juris Ošlejs bija Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas grupas dalībnieks. Sarmīte Ēlerte sacīja: “Starp daudzām nāvēm nāve pēc koka iestādīšanas ir apskaužama.”
Dižkoku atbrīvotājs dakteris Aivars Zirnis no zemes dzīves šķīrās jau pagājušajā ziemā, bet gleznotājs Jāzeps Pīgoznis gadu iepriekš. Laiks paņēmis jau 14, mēs, palikušie, tagad turpinām strādāt, jo Latvijas simtgade nāk.
Dobeles novads sāk dižkoku atbrīvošanu
16. jūnijā Auru pagastā, noslēpumainās Pakaišmuižas pakalnā, Dobeles pievārtē, uz dižozolu atbrīvošanu ieradās septiņi Ziedoņa grupas dageri. No Auru pagasta bija divi dūšīgi motorzāģu zāģeri ar saviem palīgiem un citi talcinieki ar pagasta pārvaldnieku, kā arī Dobeles novada deputāts uzņēmējs Viktors Eihmanis. Čakli zarus vilka un baļķus nesa Ziedoņa jaunā muzeja meitenes, kā arī Dabas retumu krātuves vīri un zinātnieki. Bija žurnālistes un citi labi cilvēki.
No neredzamā dižozola atvēršanas pārsteidzošajām darba ainām Latvijas Televīzijas raidījums “4. studija” veidoja raidījumu astronomiskajai saulgriežu dienai. Varenais dižozols ceļa līkumā bija neredzams un nezināms, lai gan tā stumbrs kā varena dzīva kolonna pacēlās augstu pret debesīm tepat, piecus metrus no ceļa. Milža stumbru ieskāva sīkkrūmu un slaidu koku apaugums kā mūris. Zāģētāji ar saviem palīgiem bija īsti sava amata meistari. Nozāģēja un izpiņķēja no dižozola vainaga slaidus, garus kokus, kas bija ievijušies starp dižozola zariem kā uzbāzīgi nekauņas. Pēc katra tāda gara koka nogāšanas kā īpašā izrādē aizvien vairāk atsedzās diženā stumbra noslēpums un būtība, parādījās ķeburainie, nokaltušo zaru elkoņi. Te kļuva labi redzams kā mācību filmā, kas notiek, ja dižozolu ielenc ātri augošs krūmu loks.
Dižozoliem tīrumos un kalnos kuplie vainagu kupoli ir kā zaļas buras, kur vētra iekrīt ar milzu spēku, tomēr ozoliem ir jānoturas, bet dižozoli, kas simtiem gadu vētru uzvar, ir kautrīgi un vāji pret krūmiem, kas uzbāzīgi kā svešinieki barā ielien dižkoka zemajā vainagā un nekaunīgi spraucas tam cauri. Vispirms šāds apaugums sagandē ainavu. Skaistais dižkoks – dabas piemineklis – vairs nav uztverams, tas izskatās tikai kā krūmu grupa, jo dižkoka stumbrs nav redzams. Dižkoku nevar vairs ne ieraudzīt, ne nofotografēt, ne izmērīt.
Dižkoks nav būvmateriāls, dižkoks nav kurināmā – malkas – rezerve. Nokaltušu vai vētras nolauztu dižkoku nedrīkst sazāģēt, arī pēc savas nāves dižkoks paliek valsts aizsardzībā, tikai pēc ekspertu pārbaudes un atzinuma dižkoka atliekas drīkst novākt.
Dižkoks ir kā personība plašā apkārtnē, novadā un valstī. Lielu daļu Latvijas dižozolu ir ieaudzējuši baltvāciešu baroni un muižkungi savos muižu parkos, ceļu alejās un arī plašajos muižu zemju tīrumos.
