Vai mazulis mātes miesās ir sterils? 0
Kādreiz tiešām bija priekšstats, ka mazulis mātes miesās atrodas sterilā vidē. Pēdējos gados arvien vairāk pētījumu liecina, ka mazulis saņem pirmās baktērijas no mātes jau pirms dzimšanas. Jaundzimušo fēcēs (mekonijā) pārsvarā atrodami Firmicutes. Nākamo lielo devu bērns saņem pašas dzimšanas procesā un tas ir ļoti svarīgi. Dažas dienas pēc piedzimšanas fēču paraugā jau dominē Proteobacteria un Actinobacteria. Kopumā, jaundzimušiem mekonija paraugos atrasta daudzveidīga mikroflora, tomēr lielāka sugu daudzveidība un mikrofloras atšķirības no parauga uz paraugu novērota tikai jau zīdaiņa statusā esošiem mazuļiem. Mātēm, kuras slimo ar cukura diabētu, jaundzimušo mekonijā atrod vairāk Bacteroidetes un Parabacteroides. Tāpat novērots, ka ja mekonijā pārsvarā ir pienskābes vai enterobaktērijas, tās atšķirīgi saistāmas ar ekzēmu mātei un vēlākajām elpošanas ceļu problēmām bērniem. Novērots, ka tie bērni, kuri dzimuši ar ķeizargriezienu, lēnāk nostabilizē savu mikrofloru zarnās un biežāk pakļauti alerģijām, astmai.
Vēl arvien paliek līdz galam nenoskaidrots, kādā veidā no mātes zarnu lūmena (zarnas viducis-caurule) baktērijas nokļūst pie augļa. Iespējams, ka citkārt baktērijām necaurejamais zarnu epitēlijs tiek iziets cauri ar specifisku šūnu palīdzību – imunoloģiski aktīvās dendrītiskās šūnas paķer baktēriju ”paraugu” no zarnu lūmena un aiznes uz tuvējiem limfmezgliem, no kurienes tas aizceļo tālāk.
Ir pētījumi, kuros mēģināts noskaidrot mātes dzimumceļu baktēriju ietekmi uz augli. Atrasts, ka pie augļa aizceļojušās Prevotella un Gardnerella var izraisīt iekaisuma reakciju, kamēr Lactobacillus iekaisuma reakciju apslāpē. Lactobacillus saistāms arī ar garāku grūtniecības laiku un lielāku augļa svaru – normas robežās – auglis ir iznēsātāks.
Protams, ka cilvēka dzīves laikā ļoti lielā mērā zarnu mikrofloru ietekmē vispirms mātes mikroflora (dabiskas dzemdības, barošana ar krūti), sanitārie apstākļi, kontakti ar vidi, antibiotiku lietošana, pārtika. Pamatā pirmie mikrobi, kuri iemitinās zarnās, ir fakultatīvi anaerobi (var ar gaisu un bez gaisa) un tie sagatavo apstākļus nākamajiem kolonistiem – striktiem anaerobiem (gaisā nedzīvo), Bacteroides, Clostridium, Bifidobacterium. Bērna barošanai ar krūti ir nozīme ne tikai kā bērna zarnu protekcijai pret nevēlamiem kolonistiem (A klases imūnglobulīni jeb IgA), bet arī sagatavošanai pareizajām baktērijām – mātes piens ir bagāts ar prebiotiski aktīviem oligosaharīdiem, kuri veicina stafilokokku un bifidobaktēriju augšanu. Līdz ar bērna piebarošanu, paplašinās zarnu mikrofloras spektrs, sarodas vairāk Bacteroides un atsevišķas klostrīdiju sugas – šie mikrobi barojas ne tikai paši, bet pabaro arī zarnu gļotādas šūnas, jo ražo butirātus (īsās taukskābes).
Ļoti bīstama situācija var izveidoties, ja vēl nepiedzimis vai jaundzimušā periodā mazulis bijis spiests saņemt antibiotikas. Tad normāla mikrofloras stabilizēšanās ir stipri traucēta, lielā daudzumā mazuļa zarnu traktā dzīvojas Enterococcus un Proteobacteria. Tā kā pēdējie ir iekaisumu veicinoši mikrobi, var rasties neonatāls nekrotizējošs enterokolīts.
Gada vecumā bērniem nostabilizējas individuālā zarnu mikroflora, kura vēl nedaudz mainās līdz 3-4 gadu vecumam, kad tā atbilst pieauguša indivīda mikroflorai gan sugu bagātības, gan sastāva ziņā.
Novērota jūtama atšķirība zarnu mikroflorā dažādu ģeogrāfisko rajonu iedzīvotājiem – ziemeļniekiem raksturīgas proporcionāli vairāk Bifidobacterium, dienvidniekiem – Lactobacillus un Bacterioides baktērijas.
Kad mikroflora zarnās nostabilizējusies, tā tāda arī paliek, ja vien kaut kas kardināli nemainās. Tādēļ vēdera problēmas pēc slimošanas, antibiotikām, kaut kā nelāga vai eksotiska apēsta, mēdz pašas par sevi norimt un viss atgriežas ikdienišķos rāmjos.
