“Neredzamie apgabali tepat blakus.” Austra Gaigala recenzē Delfīnes de Vigānas romānu “No un es” 1
Austra Gaigala, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Franču rakstniece Delfīne de Vigāna ir viena no spilgtākajām franču mūsdienu autorēm, kuras darbi ieinteresē plašu dažāda vecuma auditoriju, un arī latviešu lasītājiem viņas vārds nav svešs, jo jau pērn Intas Šmites tulkojumā Latvijā izdots viņas romāns “Lojalitātes”.
Šobrīd uzmanības centrā ir Francijā 2007. gadā izdotais romāns “No un es”, kas kopš izdošanas brīža tulkots vairāk nekā 20 valodās un piedzīvojis arī ekranizāciju 2010. gadā Zabou Breitmanes režijā.
“No un es” ir spēcīgs, blīvs, daudzslāņains psiholoģisks romāns, kura centrā ir divas pusaudzes – trīspadsmit gadus vecā Lū, kas intelektuālās attīstības ziņā pāraugusi vienaudžus un mācās kopā ar divus gadus vecākiem jauniešiem, un astoņpadsmit gadus vecā bezpajumtniece No.
Precīzāk gan būtu teikt, ka centrā ir Lū pieaugšana, attiecības ar sevi, ar ģimeni, ar pasauli, ar kuras “nepareizību” meitene nespēj sadzīvot, un No ir ārkārtīgi būtiska nepareizās pasaules daļa, tā daļa, ko Lū vēlas izglābt, bet vienlaikus arī daudzu nepareizību labotāja. No dzīve Lū ir dāvana, “kas maina pasaules krāsas, dāvana, kas liek apšaubīt visas teorijas” (51. lpp.).
Vairākkārt romānā tiek pretnostatītas dažādas pasaules. Visupirms tā ir Lū definētā pašizjūta – neiederības un ārpusnieces sajūta: “Visu mūžu, lai kur es atrastos, allaž esmu jutusies ārpusē, ārpus bildes, ārpus sarunas, atstatu, it kā es vienīgā dzirdētu trokšņus vai vārdus, ko citi neuztver, bet nedzirdētu tos, kurus, šķiet, uztver viņi, it kā es atrastos ārpus kadra, otrā pusē milzīgai un neredzamai stikla sienai.” (13. lpp.)
Un turpat blakus ir pārliecība, ka ar No viņas atrodas vienā šīs sienas pusē, aplī, “no kura es nebiju izstumta” un kurš “uz dažām minūtēm pasargāja no pasaules”.
Iespējams, šis ir viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ Lū tik saasināti uztver apkārt esošo cilvēku uzstājīgo iedalījumu, ka viņas ar No ir no dažādām pasaulēm: “Man ir pie kājas, ka ir vairākas pasaules šajā pasaulē un ka ir jāpaliek katram savā. [..] Es gribētu būt citur, sekot taisnei, kas aizved turp, kur pasaules savā starpā sazinās, satiekas, kur kontūras nav necaurlaidīgas, kur dzīve ir lineāra, bez pārrāvumiem, kur lietas pēkšņi bez iemesla neapstājas…” (60. lpp.)
Daudziem spēcīgiem salīdzinājumiem un trāpīgiem faktu sastatījumiem tiek raksturota absurdā situācija, ka tehnoloģiski un intelektuāli attīstītā pasaulē tiek ļauts cilvēkam nomirt uz ielas. Un līdztekus, šķetinot de Vigānas varoņu dzīvesstāstus, redzamas trauslās pārejas, līnijas vājie punkti, ar kuriem saskaroties cilvēks attopas jau citā pasaulē, vēl “nepareizākā” vai “nepiemērotākā” nekā iepriekšējā; atpakaļceļš, protams, ir iespējams, turklāt abos virzienos, taču pasaule un tās iemītnieks jau būs piedzīvojis transformāciju, zaudējot piederību: “.. viņa vairs nepieder Momo pasaulei, bet arī mūsējai ne, viņas nav ne vienā, ne otrā pusē, viņa ir pa starpu, tur, kur nekā nav.” (166. lpp.)
Bezpajumtnieki, kas saplūst ar pūli un kam ikdienas cilvēks paiet garām, īsti viņus pat nepiefiksējot, ir tikai viens no “neredzamajiem apgabaliem” (96. lpp.), kas ir tepat blakus. Vēl ciešāk līdzās esoša ir vardarbība – kā apzināta, tā neapzināta, fiziska, verbāla, emocionāla, kas sakņojas kā nevērībā, tā, visbiežāk, traumatiskā pieredzē, bet iemesla atrašana vēl nav attaisnojums: “.. arī tā ir vardarbība – nespēja pastiept roku uz manu pusi, šis nekad nenotikušais žests.” (193. lpp.).
Neredzamais apgabals ir sēras, īpaši – neizsērotas sēras, kas praktiski iznīcina visu, kas palicis pāri no ģimenes. Neredzamais apgabals ir klīniskā depresija, ar kuru saslimusi māte pēc bērna zaudējuma, bet kas no malas izskatās pēc apbrīnojami vienkārša “nu saņemies taču!”.
Neredzamais apgabals ir pusaugu meitenes centieni iekļauties normālā ikdienā, pat ja neredzamā pasaule to sagrābusi abām rokām… Turklāt visam pa vidu vēl ir arī jāsaprot, vai viņa tam lielajam, skaistajam, stiprajam puisim patiešām patīk un uz kuru pusi skūpstoties jākustina mēle!
Romāns lasītāja apziņā iegrimst uz palikšanu ne tikai skaudrā satura dēļ. Uzmanību saista perfektā detalizācija, kā autore izzīmē varoņu psiholoģiskos portretus un norises viņu apziņā; tā ir vienlaikus pietāte un atkailināšana, saudzīgums un iemešana ūdenī.
Lieliski strādā ne tikai teksta saturs, bet arī forma: Lū iekšējie monologi, dažādu parādību salīdzinājumi un sastatījumi, nodaļu kompozīcija, īpaši akcentējot to pēdējās rindkopas, un jo īpaši teikumu uzbūve!
Piemēram, ilustrējot nepārtraukto domāšanas procesu un šķietami nesavietojamu lietu atrašanos vienā prātā vienkopus, vienā teikumā var būt arī divi desmiti gramatisko centru, tā ļaujot izbaudīt valodas spēku: “.. gramatika ir brīnišķīgs līdzeklis, lai sakārtotu pasauli tādu, kādai tai būtu jābūt.” (127. lpp.)
