Neredzamais slepkava 2
Ir tāds stindzinošs stāstiņš no pagājušā gadsimta 30. gadiem, kad pirmajā formulā motori vēl bija, kā īstos automobiļos klājas, – priekšgalā.
Kad varoņi nebija “Ferrari” un Šūmahers, Raikonens un Alonso, bet gan “Mercedes Sudraba Bulta” un Manfreds fon Brauhičs, Karačiola un Nuvolari. Pie brokastu galda, kur mielojušies četri konkurenti, pienācis gaišreģis un teicis divas vēstis.
“Apsveicu. Šeit sēž sacīkstes uzvarētājs. Bet viens no jums šodien ies bojā.”
Apetīte, protams, bija neglābjami sabojāta. Un pareģojums turklāt piepildījās…
Grūti būt gaišreģim. Drošas braukšanas ekspertam vieglāk. Nav jābūt ekstrasensam, lai brīdinātu – ja turpmāk teikto neuztversiet pietiekami nopietni, pavisam drīz varat aizbraukt pie senajiem čempioniem. Nāk “melnais ledus”.
Kas tas tāds?
Vēla rudens un agra pavasara lamatas. “Īsto”, ziemas ledu var redzēt – tas mirdz sidraboti pelēks. Ar sniegu vēl vieglāk. Bet šī draņķa vizuāli nemaz nav. Sasalušā mitruma plēvīte ir mikroskopiski plāna un matēta, ne tā maina asfalta melno toni, ne prožektoru vai rīta saules gaismā mirgo. Tā nekādā veidā nebrīdina. Līdz paslīdi – zibenīgi un neglābjami.
Kur tas ir?
Vienkāršākais variants – lietutiņā vai miglā, ja temperatūra ap nulli vai zemāka. Tikai aklais šādus apstākļus neredz un stulbais tajos paļaujas uz redzes māņiem, kas saka – nekas bīstams, vienkārši slapjš asfalts. Ir lamatām arī citas, šķietami neloģiskākas versijas.
Šorīt nelīst. Dūmakā lec saule. Plus trīs grādi pie garāžas vārtiem. Rudens idille ar tuvu Ziemassvētku smaržu. Lidojam! Nu, nu… Pirmajā līkumā pie Buļļupes viens ir krūmos. Nākamajā kāds cits kā braucis, tā aizbraucis. “Melnajam”, izrādās, pat salu nevajag. Spēlējas reljefs, ūdeņu tuvums. Kur tieši? Tev jāspēj uzminēt. Vai jābrauc ļoti lēni.
Tas nav negods
Lēni braukt šādos rītos nav negods. Un vispār – lēni braukt vietās, kurās par drošību neesi, kā saka, 101 procentu drošs, ir ļoti godājama stratēģija. Kāda jēga meklēt kašķi, iespējams, ļoti slidenā līkumā, ja tavā bruņojumā ir 100, varbūt pat 200 zirgspēku, kuri taisnē ieskrienas zibenīgi. Un taisnē ir daudz drošāk. Taisnē ir gandrīz pilnīgi droši. Pat apledojušā. Atceries Ņūtona likumu? “Ķermenis saglabā miera vai taisnvirziena kustības stāvokli…” Brauc ātri tur, kur šaubu nav. Jebkuras, pat mazākās aizdomas tulko par labu piesardzībai. Tas nav negods. Tas ir izdzīvošanas likums.
Tehnika nav visvarena
Gatavo savu auto rudenim. Nebrauc vairs ar pusplikām riepām (ko vēl varēja atļauties vasarā), sevišķi tad, ja tās ir platas un zema profila. Rūpējies par tehniku, bet, Dieva dēļ, nepārvērtē tās iespējas. Uz “melnā ledus” pat ļoti labu ziemas riepu iespējas ir niecīgas. Radzes, protams, palīdzētu, bet arī tās nav visvarenas. Pilnpiedziņa, kurai lielas priekšrocības dubļu, grants, sniega manevros, šeit nedod neko. Pat otrādi – 4×4 automobiļi ir smagāki, tādēļ centrbēdzes spēks lielāks. Smagi, lieli auto, kam piemīt modrību iemidzinošas izcilas komforta īpašības, kailsalā vispār ir lempīgāki par viegliņiem mazuļiem.
Nerausties!
Vāju saķeri izjauc pat sīkums. Ja būsi pārāk saspringts un nervozs, ja rīkosies ar stūri plaši un asi, ja bremzēsi kā lācis, ja spaidīsi gāzi kā dragreisā – “melnais” vinnēs. Paradokss, bet labākais, ko vari darīt, ja esi “uzrāvies” un jūti iestājamies tik šķebinošo bezsvara stāvokli – nedari neko! Nemaini vilkmi, nebremzē, netraucē Ņūtonam. Neraujies pakaļ citam, kurš brauc ātrāk. Nevajag, jo viņš ir vai nu dulls un drīz vien būs grāvī, vai arī pieder pie tā šaurā izredzēto loka, kuriem briesmas nav jāredz. Viņi tās saož pa gabalu – kā meža zvēri – un tādēļ var atļauties daudz vairāk.
