Neredz gaismu tuneļa galā. Saruna ar Urmasu Paetu 0
Urmass Paets, bijušais Igaunijas ārlietu ministrs, pēc deviņiem ar pusi ministra amatā nostrādātiem gadiem ir mainījis politisko karjeru un kļuvis par Eiropas Parlamenta deputātu. Parlamentā viņš darbosies Budžeta komitejā, bet nav aizmirsis arī ārpolitiku un ir aizvietotājs Eiropas Savienības un Ukrainas attiecību komitejā.
– Kā patlaban vērtējat situāciju Ukrainā? Vai saskatāt kādu gaismu tuneļa jeb Krievijas un Ukrainas konflikta galā?
– Patlaban nekādu gaismu neredzu, un situāciju nevar arī raksturot kā “stāvošu”, jo, kamēr turpinās vardarbība un tai nav normāla risinājuma, es atsakos to tā dēvēt. Patlaban mūsu uzmanības lokā, protams, ir divi reģioni – Austrumukrainā Doņecka un Luhanska, kā arī Krima. Īpaši pēdējo nedēļu notikumi, kad norisinājās tā saucamās vēlēšanas Donbasā un kad Krievija noslēdza vienošanos ar Abhāziju par ciešākām saiknēm, parāda, ka Krievijas nodoms ir izmantot tā sauktos iesaldētos konfliktus, lai radītu jaunas šādu konfliktu zonas. Līguma slēgšana ar Abhāziju tieši to arī apliecina. Tas pats arī Krimā. Krievija īsteno to pašu politiku, ko jau vairāk nekā 20 gadu, proti, veicināt nestabilitāti kaimiņvalstīs un censties apturēt šo valstu virzību tuvāk likuma varai, demokrātijai, Eiropai.
Neviens, domāju, īsti nevar pateikt, kas tieši ir Krievijas varai prātā un kādi būtu iespējamie nākamie soļi, kas attiecas arī uz militāro agresiju. Mēs jau zinām, ka ir izskanējušas ne visai tīkamas prognozes un analīze, ka, iespējams, Krievija vēlas savienot tās kontrolē esošās Austrumukrainas teritorijas ar Krimu. Tas nozīmētu jaunu militāro attīstību un jaunu vilni šajā karā. Es ceru, ka tas tiešām nenotiks, tomēr riski pastāv. Atgriežoties pie jūsu jautājuma, jā, es esmu ļoti skeptisks, jo pagaidām neredzu labu pamatu risinājumam, kā arī neredzu no Krievijas puses vēlmi aizvest karaspēku, savukārt no Ukrainas puses – īstus instrumentus, kā pārskatāmā nākotnē atgūt kontroli gan pār Austrumukrainu un, vēl jo vairāk, pār Krimu. Līdz ar to, manuprāt, starptautiskajai sabiedrībai, Eiropas Savienībai, NATO ir jāturpina līdzšinējā politika, proti, no vienas puses palielinot spiedienu, no otras puses, protams, cenšoties rast diplomātisku un politisku risinājumu. Taču esmu reālists un neredzu telpu lielām manevra iespējām.
