Egils Līcītis: Neraža ar medaļām 2
Tik daudz laba vēlējumiem olimpisko izlasi uz Rio pavadījušie līdzjutēji palikuši nokārtām galvām. Latvijai pasaules lielākajā sporta pasākumā neatmirdzēja medaļas. Sportisti starptautiskā forumā bijuši pelēki un neievērojami starp laureātiem, akurāt kā mūsu politiķi.
Kāpēc Brazīlijas vējš nepūta latviešu zēģelēs? Fanklubs visu vainu liekšķerē uz sporta funkcionāru pusi. Karstasinīgākie ar putām uz lūpām sūta kungus ancukos vienvirzienā – padzīt ar sētas mietu. Tie taisnojas un aizbildinās. Varējuši, līdzi pārdzīvojot, iemest kaipirinju, bet ne sviest šķēpraižu vietā vai dragāt ar ričuku par pirmo prīzi. LOK neaizstājamo līdzbraucēju delegācija pūta un stenēja, bet viņus nelaida bliezt voleja bumbu smiltīs, ka noput, un peldbiksēs šķelt viļņus ātrāk par Felpsu. Funkcionāriem neļāva pat brīvā cīņā nogāzt uz paklāja garzems dūšīgu poļu meitieti! Turklāt vadošie sportsmeni no olimpiskās komitejas saņēmuši visu aiztaupīto putnapienu – ideālus treniņapstākļus, pusdienu šniceles un stiprumzāles, no kā rodas lāčplēšu spēks kaulos. Latvijas čempiņi, cilvēki, ar kuriem lepojamies, arī sēru tērpos. Trenējušies, bet uzvarējuši citi. Vienam traucēja sāpoša kāja, otram trenera un mīļotās meitenes prombūtne, trešais padevās briesmīga pārspēka un konkurentu pārdabisko spēju priekšā. Daudziem organisms izturētu sacensībās, bet vājā nervu sistēma sabrukusi pēc uzbrūkošu, uzbraucošu komentāru lasīšanas internetā.
Gudrāki sporta zinātāji posta un neražas apstākļus saskata dziļāk. Ka Latvijā štruntīgi ar infrastruktūru – nav vieglatlētikas manēžu, velotreka, daudz kā nav, un agrākie BMX panākumi ir vienīgi vecāku upurēšanās, treneru un bērnu fanātisma rezultāts. Slikti arī ar treneriem. Vecie speci izmiruši kā dinozauri, jaunie iztiekot ar sētas metodēm. Smalkas psiholoģijas pētnieki atrod nelaimes sakni latviskā mentalitātē. Tā neesot uz līderību un ar uzvarētāja raksturu, kad jājūt asinsgarša, jāpiespiež pretinieks un tas novelsies kā kartupeļu maiss. Spēļu vērtējumu aiz puķainiem aizkariem devis Valsts prezidents, kad sodījies, ka tautiešos ir pārmēru negatīvisma un pārspīlētā paškritika atņem spēku. Taisnība, jo vai pār Lietuvu, Igauniju, Austriju, Somiju nolija zelta lietus? Vai cilvēki gribētu pārģērbt ātru kātu reaktīvu kenijieti sarkanbaltsarkanu un nostādīt uz starta maratonā? Mūsu zemē olimpiskie atlēti neizaug masveidā kā baravikas pēc sēņu lietus. Latviešiem īstās ir ziemas spēles, kad nekad nepaliekam sausā! Nu, mūsu daudzcīņniece nepagausinātu gaitu kādā jozienā vai svaru cēlāja pieveiktu divus papildu kilo un tiktu pie bronzas medaļas? Vai Latvijā celtos ovācijas un liela līksmība par kopvērtējumu? Būtu glītāk, jā, bet LOK prezidents Vrubļevskis mierina, lai pagaidām līdz Tokijai pēc četriem gadiem, kad būs pavisam cita, sāpju neaizlauzta komanda un ministrs Bergmanis vienīgais spēs pastiept koferi ar medāļiem! Jods rāvis, ja vasaras programmā iekļautu novusu, litrobolu un pokemon go, tad letiņi parādītu, cik konkurētspējīgi kāpt uz pjedestāla!
Par sporta funkcionāru ādu runājot – tajā nav droši. Vīlusies durstīga tauta ar īkšķi uz leju prasa asinis un atbildību. Kaut sporta virsganiem Daliņa kājas būtu, lai aizmuktu no lielā sašutuma!
