“Vieniem varu patikt, citiem ne.” Intervija ar aktrisi Mirdzu Martinsoni 20
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
25. novembrī pirmizrādi kinoteātrī “Rīga Plaza” piedzīvos režisora Andreja Ēķa jaunākā filma – romantiska komēdija “Tabu”, kur pieci mīloši pāri meklē jaunas emocijas, lai savu kopābūšanu padarītu saskanīgāku un krāšņāku. Varoņu tēlos iejutīsies Zane Daudziņa un Kaspars Gods, Pēteris Gaudiņš un Mirdza Martinsone…
Un tas ir arī iegansts, lai vienu no spožākajām latviešu teātra un kino dīvām aicinātu uz sarunu par mākslu un dzīvi, kas, protams, šī lokdauna laikā notika attālināti, bet ne mazāk ieinteresēti.
Sakiet, lūdzu, ar ko piepildāt pandēmijas saasinājuma nedēļas, lai dzīves dārgais laiks neiztecētu caur pirkstiem?
M. Martinsone: Jau vien izdzirdot vārdu “pandēmija”, man pārskrien šermuļi. Nupat šis vārds ir pirmais visu mutēs, prātos, avīzēs, televīzijā. Es tagad vienkārši dzīvoju rāmāk. Pirms šī lokdauna biju tā ieskrējusies, ka ik rītu tajā laikā, kad jādodas uz Dailes teātri, agri esmu augšā, bet nu saprotu, ko nozīmē visu darīt lēnāk. Paklausos mūziku, palasu labu grāmatu, parunājos ar saviem nu jau pieaugušajiem bērniem Matīsu un Madaru, vakarā ilgāk paskatos kādu filmu…
Vai arī kādu no tiem sešiem desmitiem filmu, kur esat spēlējusi pati?
Nē, nē! Ja nu vienīgi rāda televīzijā… Bet tā īpaši kādos arhīvos es nemeklēju, man nav tādas tieksmes tīksmināties par sevi. Taču, jā, man patīk labas filmas, arī bērni vienu vai otru reizēm iesaka – mammu, tā filma ir oskarota, tev noteikti jāredz!
Kino mani vispirms saista laba aktieru spēle. Labi, izskatīgi aktieri.
Bet tas, protams, nenozīmē, ka viņiem jābūt apveltītiem ar Apolona skaistumu. Nav no svara arī, vecs vai jauns aktieris, bet viņai vai viņam jābūt ar savu aktierisko pievilcību, jā, aktierim jābūt pievilcīgam…
Ja paskatos divus kadrus vai mazliet vairāk un mani nesaista, tad – priekš kam tērēt laiku? Tad labāk paņemu rokā kādu grāmatu vai parunājos pa tālruni ar draugiem. Mani saista mīlas romāni – kā vecie, tā jaunie –, dažādas cilvēku dzīves, it īpaši sieviešu, ezoterika, astroloģija aizrauj, tādas mistiskas lietas. Man patīk vērot cilvēkus. Kā runā, kāds apģērbs…
Kad televīzijas diskusijā apnīk klausīties, tad skatos, kā izturas, kādas manieres. Mēģinu iztēloties, kāda kuram bijusi dzīve, karjera.
Citreiz parkā uz soliņa varu apsēsties un vērot garāmgājējus. Tā var atrast tēlu skatuvei. Vismaz daļu no tā, ko paņemt.
Vienu dienu gribas vairāk ko vienu, otru – citu. Un es tam ļaujos.
Vai varat atklāt, kā ar gadiem mainījās jūsu attieksme pret filmēšanās piedāvājumiem?
Nav ko noliegt, kino man tika piedāvāts daudz, un es to ņēmu pretī. Laikos, kad biju jaunāka, viss bija pakļauts mākslai, galvenais bija māksla, tās vārdā arī centos sevi netaupīt. Nezinu, pa kuru laiku man tie bērni dzima (pasmaida).
Mamma un papus ļoti palīdzēja, būtībā viņi izaudzināja manu Matīsu un Madaru. Tagad kino nav vairs tādu piedāvājumu, nav tādu filmu kā agrāk, un jā, man arī cits vecums.
Un es ļoti apdomīgi – kaut vai tās ir tikai epizodes – apsveru, piedalīties kādā filmā, pieņemt kādu piedāvājumu vai ne.
Jo man ir svarīgi – kaut vai tā būtu tikai epizode, cilvēkiem ar to kaut ko pateikt. Nevar tikai tā noplivināties vien.
Vai jums ir svarīgi, kas ir filmas režisors?
Bet protams! Mani aicinājuši un esmu filmējusies pie daudziem lieliskiem režisoriem skaistās filmās. Arī toreizējā Padomju Savienībā, kur mani aicināja, esmu piedalījusies filmās ar dziļu un nozīmīgu saturu. Vēl mani kino ļoti saistīja jūtīgums, jūtas, bez tā arī nevarēju.
Ar režisoru Andreju Ēķi tagad filmā “Tabu” jums pirmā sadarbība?
Tiesa, filmējusies pie Andreja Ēķa neesmu, taču tikām iepazinušies ļoti sen. Atcerieties, bija tāds televīzijas seriāls “Sirdsmīļā Monika”, kuram Andrejs Ēķis kopā ar Aigaru Graubu bija producenti. Kopš tā laika atceros Andreju Ēķi kā simpātisku cilvēku un interesantu vīrieti, un labprāt strādātu ar viņu arī turpmāk.
Man ļoti simpātiski šķiet arī tas, ko viņš vēlas kino atklāt, kas līdz šim nav parādīts uz ekrāna cilvēku attiecībās.
Un es piekrītu Ēķa atzinumam, kad viņš saka – galvenais ir scenārijs, scenārijs un scenārijs! Tas patiesi ir viena no būtiskākajām veiksmes atslēgām kino.
Ar laika distanci palūkojoties atpakaļ, kas toreiz jūsu Moniku seriālā “Sirdsmīļā Monika” padarīja tautā tik ļoti populāru?
Labsirdība, mīļums un sirsnība! Un vēl kā visā seriālā, tā manas Monikas raksturā bija tāds spirdzinošs humors! Tas aizvieto ļoti daudz ko. Arī dzīvē mēs daudzas sarežģītas lietas vieglāk atrisinātu, ja mums būtu labāka humora izjūta.
Darbs seriālā “Sirdsmīļā Monika” man saistās ar ļoti lielu patiku, bija izveidojusies laba radošā komanda, kurai arī piemita laba humora izjūta, kā aktieriem, tā operatoriem un režisoriem, kuri seriāla uzņemšanas laikā mainījās.
Tikām pārsmējušies ne tikai filmējoties, bet arī aizkadrā. Tas bija brīnišķīgs laiks.
Režisora un producenta Andreja Ēķa rokrakstu no, vienas puses, raksturo tādas nacionāli patriotiskas filmas kā “Sapņu komanda. 1935”, “Rīgas sargi”, “Baiga vasara”, bet, no otras puses, pikantās komēdijas “Svingeri”, “Klases salidojums”, “Blēži”, šovasar klāt nākušais televīzijas seriāls “Perfektās kāzas”, krāšņa romantiska komēdija…
Visas režisora un producenta Andreja Ēķa filmas neesmu redzējusi, bet tās, ko esmu, man ir patikušas. Šī žanriskā un stilu daudzpusība ir Ēķa talants. Lieliski, ja tāds piemīt. Tas ir tāpat kā aktieriem – labi, ja vari spēlēt kā traģēdiju, tā komēdiju, un abas lietas vienlīdz padodas.
Kā savulaik teikuši mani pedagogi, aktieris būtu laimīgs un vesels cilvēks, ja vienu vakaru varētu spēlēt traģēdiju bet otru – komēdiju.
Tāds līdzsvars būtu ideāls, jo bieži vien pēc smagu pārdzīvojumu gabala tu nevari īsti atgūties pat pāris dienas. Vismaz man tā bijis, kaut vai, piemēram, pēc “Mīlestības vēstulēm”.
Vēl tagad mēs (ar partneri Juri Kalniņu. – V. K.) dodamies spēlēt šo izrādi, esam ar to viesojušies uz visdažādākajām skatuvēm. Ar “Mīlestības vēstulēm” tikām vai visu pasauli izbraukājuši, kur vien latvieši bijuši. Lielisks lugas autors, brīnišķīgs iestudējums, gan ar humoru, gan traģiskāku stīgu.
Man arī pašai saglabājušās daudzu cilvēku mīlestības vēstules no jaunības laika filmām, puiši no armijas rakstīja vēstules ar roku, garas, garas pat uz divdesmit lappusēm… Nezinu, vai tagad tā notiek, vai tā kādreiz atkal būs…
Nupat, kārtojot atvilktnes, paņemu arī kādu foto, uzvirmo atmiņas. Domāju, jāpašķiro, kas būtu jāmet ārā. Taču roka kaut kā neceļas, kaut pārāk daudz sakrājies. Bet es priecājos par jauniešiem, kuri lasa grāmatas, dzeju, tā var gūt pavisam citas emocijas, nekā tikai skatoties viedtālruņa lodziņā…
Runājot par filmu “Tabu”, režisors Andrejs Ēķis sacījis, ka ir pārliecināts par to, ka intīma tuvība attiecībās ir tikpat svarīga kā uzticība un sapratne un atgādinājumu par to nekad nevar būt par daudz. Pieciem pāriem filmā viss it kā ir kārtībā – ir gan mīlestība, gan uzticība, gan cieņa –, bet ir kāda vēlme, par ko skaļi nemēdz runāt…
Ir daudzas lietas, par kurām var runāt tikai ar ļoti tuvu cilvēku. Vai pat tikai ar sevi. Varbūt kādreiz par lielu, bargu naudu, es ko tādu par sevi atklātu (pasmaida)…
Ja mums būtu tāds raidījums kā Krievijas televīzijā “Miljons par noslēpumu”, kur slaveni mākslinieki par miljonu televīzijas skatītājiem atklāj kādu lielu savas dzīves noslēpumu…
… Bet, atgriežoties pie “Tabu”, man patika atkal satikties ar kino ļaudīm, sajust to uzņemšanas laukuma smaržu, brīdi, kad ierūcas kamera, noklakšķ klapīte, patika būt tajā viesu namā, kur viss filmā notiek, un, protams, pati filmēšanās bija interesants piedzīvojums, tāpat kā saspēle ar Pēteri Gaudiņu, ar kuru teātrī pārāk bieži nemaz neesmu partnerībā bijusi.
Vienā otrā izrādē esam kopā spēlējuši, bet ne tik tuvu, ne tādā mīlas pārī… Un man pat nav tik svarīgi, vai visiem šajā filmā patikšu.
Nevaru un arī nevēlos patikt visiem.
To ar laiku esmu sapratusi, ka vieniem varu patikt, citiem ne, un vēl kādam vai kādai kolēģei varu radīt arī skaudību, kas man diezgan daudz dzīvē nākusi līdzi, jaunībā it sevišķi… Toreiz gan to nejutu, neapzinājos kā piedzīvotās citu rīcības vai izpausmes cēloni.
Kad tagad atsaucu ko atmiņā, ataust – ahā, tad tāds bija tā notikuma patiesais iemesls… Toreiz taisīju mākslu, un viss.
Bet kino gan nāk prātā jūsu un Pētera Gaudiņa partnerība – režisora Arvīda Krieva slavenajā filmā “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili”.
Tur gan Pētera Gaudiņa loma attiecībās ar manu varoni Judīti nebija tik liela kā nu filmā “Tabu”, kur mēs ar Pēteri spēlējam precētu pāri ar padzisušām jūtām, aprimušu kaisli. Kad iemīlas jauni cilvēki, tas ir aizraujoši, bet, kad brieduma gados cilvēki intimitātē atrod viens otru, arī tajā ir gan skaistums, gan ieskanas pa smeldzīgai notij.
Savulaik par filmu “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” un jūsu foto tajā rakstīja, ka filmā ir līdz tam vēl nepiedzīvota, neaizplīvurota latviešu aktrises atkailināšanās. Ko aktierim nozīmē atklāt kaisli?
Jā, man bijušas tādas filmas un teātra izrādes, kur valdījusi īsta kaislība. Tas gan nenozīmē, ka uz skatuves vai kino kadrā uzreiz jāmetas gultā, kur arī “viss” notiek.
Interesantāk un saistošāk, vismaz man tā liekas, ja mīlestības kaisli aktieris tā kā aiztur sevī, un tad skatītājs var domāt, kas pēc tam tur varēja būt vai nebūt, notikt vai ne.
Ja visu parāda pārlieku atklāti… varbūt tas kādam patīk, droši vien, bet kāds noslēpumaina valdzinājuma mirklis zūd…
Pēc skaistās avantūristes Džinnijas lomas slavenajā Aloiza Brenča “Mirāžā”, kur Martinsone atsevišķos kadros spēlēja bez krūštura un jūsu kailfoto jau minētajā Arvīda Krieva “Fotogrāfijā ar sievieti un mežakuili” – pirms tik daudziem gadu desmitiem uzņemtajās filmās – tagad režisoriem droši vien grūti pārsteigt ar kādu vēlmi…
(Iesmejas.) Tagad vispār ne ar ko nevienu īpaši nevar pārsteigt. Lai gan… Bet man patīk darbi ar dziļu zemtekstu, daudzslāņaini un tādi, kur, kā iepriekš runājām, nopietnas lietas atklāj ar humoru. Tas ir daudz iedarbīgāk, nekā kaut ko pārlieku atklāti izrādot vai izbļaujot. Tad es nesaprotu, nedzirdu, palieku kā kurla.
Cik atklāti par intīmām lietām mākslai vajadzētu runāt?
Tas ir režisora un autora gaumes ziņā. Ir lietas, ko vajadzētu rādīt, un ir tādas, kurām labāk palikt “aiz durvīm”. Bet tagad ir citi laiki un citi tikumi, daudz kas atklāts līdz pēdējai vīlītei.
Brīžiem man ir tāda sajūta, ka drīz mūs sagaida atgriezenisks process, atkal būs cieņā klasika, desmitiem un simtiem gadu svērta un mērīta, romāni un lugas ar dziļu saturu un skaistām attiecībām. Vismaz tāda būtu mana vēlme.
Pasaulē ir tik daudz dramaturģijas, kurā netrūkst atklātības, bet ir saglabāts smalkums un dvēselisks aristokrātiskums.
Patlaban Dailes teātrī jums ir jauna skaista loma šādā pasaules klases dramaturģijā – Ēriha Marijas Remarka un Regnāra Vaivara lugā “Trīs draugi”, kur jūsu atveidotā viesu nama īpašniece Elfrīda Milleres kundze cenšas dot dažus padomiņus Patrīcijai un viņas draugam Robertam, viņasprāt, jauno mīlētāju intimitātes pirmajos soļos…
Jā, neliela epizode, bet skaista! Tāpat kā Soņas loma Bergmana “Laulības dzīves ainās”, arī pie Regnāra. Esmu saņēmusi vēstules, īpaši no sievietēm, kas teikušas paldies, viņu dzīve esot bijusi tāda pati kā Soņai… Tādi materiāli man patīk, kur tu runā, taču pats teksts ir tikai virspusīte. Zem tās apakšā ir lielie dziļumi. Un, ja tos atver, – īsta katarse.
Cilvēks jau vēlas aktiera atveidotajā tēlā saskatīt daļu no sevis. Tas ir tas teātra īstums, kas saista skatītāju.
Par to saka paldies. Kāda jauna aktrise Soņu “Laulības dzīves ainās” varbūt būtu spēlējusi savādāk, bet man ir sava dzīves pieredze, kurā ieklausos. Ne velti vecās, izcilās Dailes prīmas, kuras man izdevās satikt, teica – mīļā, aktrise piedzimst tikai ap četrdesmit!
Ir lietas, kuras no šīm elegantajām, leģendārajām māksliniecēm esmu paņēmusi. Man pat nebija jādraudzējas, tikai vēroju viņas un, jā, viņas mani, sevišķi Lilita Bērziņa, uzraudzīja. Viņai atlika tikai dažus vārdus pateikt par lomu, ko atveidoju, – … ir labi, ir labi.
Izcilā māksliniece nekad neizplūda garās runās.
Tāpat kā citi tā laika dailēnieši, izpaudās atveidotajos varoņos. Tas bija mans jaunības laiks, kad uz Dailes skatuves vēl spēlēja vecie Smiļģa aktieri un ienācām mēs. Bikli, nobijušies. Tagad jaunatne nāk droši, braši, lieliem soļiem. Tā varbūt vajag, ir citi laiki un citi noteikumi. Un iestājies kapitālisms.
Kas no pēdējā laikā latviešu kino redzētā jūs saviļņojis?
Negribu nevienu izcelt, bet ir labi, ka ir iespēja uzņemt kino, aktieriem iespēja filmēties. Tikai nez kādēļ ekrānā vieni un tie paši? Mums ir tik daudz talantīgu aktieru. Kādreiz esmu iedomājusi, kāpēc mūsu filmās uzņem ārzemju aktierus? Vai savu trūkst? Nu ja, filmas pēc tam rādīs citās valstīs rietumos…
Taču kino ir tā lielā iespēja aktierim kļūt pazīstamam ne tikai savā zemē, tāpēc gribētos to iespēju savējiem. Padomju laikā bija tādas Rīgas kinostudijas filmas, kuras rādīja pa visu lielo toreizējo Padomju Savienību.
Kad mani tagad uzaicina uz kādu žūriju kinofestivālā, cilvēki pat uz ielas nāk klāt, atceras manas lomas, visvairāk, protams, Džinniju no “Mirāžas”. Pēc tās uzņemšanas ir izaugusi jauna paaudze, pat vairākas, bet vēl ir jauni cilvēki, kas redzējuši šo filmu.
Un jaunas aktrises Dailes teātrī nāk man klāt, saka – mēs uzaugām, skatoties “Sirdsmīļo Moniku”, vai katru vakaru gaidījām jauno sēriju.
Patīkami, ka paliec atmiņās.
Teātrī jau aktiera darbs ir viena vakara uzliesmojums, viena vakara notikums, viena vakara pārdzīvojums. Tāpēc man ir žēl, ka lieliskākās teātra izrādes par maz filmē, iemūžina. Bet kino paliek paaudzēm.
Vai ir kāda loma, par kuru vēl sapņojat?
Es neraustu liktens pavedienus. Kas lemts, tas būs.
