Nepuriniet koalas no kokiem! 0
Lai arī Melburna ir otrā lielākā Austrālijas pilsēta aiz Sidnejas un tajā dzīvo gandrīz četri miljoni iedzīvotāju, tā nav pilsēta, no kuras brīvdienās gribētos aizmukt uz vasarnīcu ārpus burzmas – tās tur vienkārši nav. Tā ir pilsēta, kas 19. gadsimtā būvēta, par prioritāti virzot cilvēka komfortu.
Tagad tajā ir plašas daudzjoslu maģistrāles, uz kurām nevienā diennakts laikā nav sastrēgumu, parki vairāku desmitu he-ktāru platībā, plašas promenādes garām pastaigām gar Jaras upi, ērti veloceliņi cauri pilsētai vairākos virzienos un atpūtas iespējas jebkurai gaumei. Melburna ir kompakta un pārskatāma augstceltņu pilsēta, kas atstāj tikai vienu neatbildētu jautājumu – kur dzīvo četri miljoni, ja pustukšās Melburnas ielas liek domāt par reizes desmit mazāku iedzīvotāju skaitu?
Kur ultramodernisms sadzīvo ar viktoriānisma striktumu
Melburna ir vecākā kolonizētās Austrālijas pilsēta, tādēļ var lepoties ar dažām ēkām, kas ir vecākas par 200 gadiem. Pateicoties zelta atradnēm kontinenta ziemeļu reģionā, 19. gadsimtā Melburna bija ļoti turīga pilsēta, kuras labklājība atspoguļojas tā laika vērienīgajās celtnēs ar milzīgām marmora kolonnām un apzeltītām ēku daļām – torņiem, logu rāmjiem, griestu greznojumiem utt.
Apskates vērti piemēri tam ir Karaliskais izstāžu nams, vēsturiskā parlamenta ēka, Sv. Patrika katedrāle, Vindzoru viesnīca, virkne 19. gs. teātru ēku pilsētas centrā, kā arī daži nami uz Vikhema un Kolinsa ielas, kur šobrīd atrodas Austrālijas ziemeļu piekrastes finanšu meka. Starp šīm vērienīgajām viktoriānisma laika ēkām veiksmīgi iedzīvojušies ultramodernie stikla, metāla, betona debesskrāpji, kuros izvietoti pasaules lielāko banku, auditoru un apdrošinātāju biroji, bet greznākajā modernās arhitektūras projektā – milzīgā, neregulāras formas stikla mozaīkas kastē – iekārtots Austrālijas kino un kultūras centrs.
Vietējie iedzīvotāji var lepoties ar savu pilsētu vairāku iemeslu dēļ. Melburna ir Austrālijas sporta un kultūras galvaspilsēta. Pērn žurnāls “The Economist” to atzinis par dzīvošanai komfortablāko pilsētu pasaulē.
Šajā pilsētā ir Austrālijā blīvākais tramvaja maršrutu tīkls, un viens – autentiski atjaunots pirmais pilsētas tramvajs – bez maksas pārvadā pasažierus pa apli ap pilsētas centru, bet citā maršrutā dodas tramvajs restorāns. Kopējais tramvaju sliežu garums pārsniedz 240 kilometrus.
Nevienā pilsētā līdz šim neesmu redzējusi tik ērtu infrastruktūru neatkarīgi no tā, vai pārvietojies uz četriem riteņiem, diviem vai staigā kājām. Līdzīgi kā citur Austrālijā arī Melburnā dzeramais ūdens ir pieejams bez maksas – kafejnīcās maksu par to neņem, parkos izvietoti dzeramā ūdens krāni. Arī sabiedriskās tualetes ir bez maksas un vienmēr sakoptas. Katru darbdienu sabiedriskās vietās un transporta pieturās tiek dalīts bezmaksas ziņu laikraksts “Mx”. Ziņu kvalitāte nereti atgādina dzeltenos amerikāņu tabloīdus, taču svarīgākie valsts notikumi tur būs pieminēti.
“Eureca Skydeck 88” ir tornis, kas neizceļas starp Melburnas centrā visuresošajiem debesskrāpjiem, taču ir atzīts par dienvidu puslodē augstāko publiski pieejamo torni, kurš no zemes stiepjas 300 metru augstumā. Tā ir lieliska iespēja 360 grādu leņķī paraudzīties uz pilsētu kopumā. Drosmīgākajiem tiek piedāvāta iespēja elpu aizraujošo skatu vērot no stikla kuba, kas izbūvēts torņa augšgalā triju metru attālumā no augstceltnes sienas.
Pilsētas daudzšķautņainais raksturs
Lai kur dotos, man parasti pietrūkst vienas dienas, lai iepazītu pilsētu. Melburnā pietrūka dienas, lai izstaigātu Viktorijas tirgu un apmeklētu Imigrācijas muzeju. Toties ir svelmainā saulē līdzpārdzīvots tenisista Ernesta Gulbja spēlei “Australian Open” turnīrā un naktī dejota salsa ar kādu tumšādainu džentl-meni uz ielas iepretim Melburnas kino un kultūras centram. Ja kādreiz vakarpusē ieklīdīsiet šajā pasaules nostūrī, būsiet pārsteigti par to, cik daudz cilvēku tur pulcējas – visi viņi ir alternatīvie mākslinieki, ielu muzikanti un parku dzejnieki, kas alkst garāmgājēju atzinības, mainās idejām un meklē iedvesmu, demonstrējot savu talantu modernākās Melburnas ēkas pakājē, it kā uzsverot, ka viņiem pieder nākotne.
Dažus kvartālus tālāk, Fitzroja dārzos, atrodas cits apmeklēšanas vērts objekts – Melburnas vecākā ēka, kas netika būvēta, bet burtiski pārvesta no Anglijas. Tā ir Austrālijas atklājēja ceļotāja Džeimsa Kuka askētiskā ģimenes rezidence, būvēta 1755. gadā, bet pa ķieģelim atvesta no tālās Eiropas un no jauna atdzimusi šajā parkā 1933. gadā.
Cik liela ir augu dažādība pilsētas populārākajā Karaliskajā botāniskajā dārzā, tik liela ir Melburnā pārstāvēto nāciju un kultūru daudzveidība. Austrālijā savas komūnas ir izveidojušas vairāk nekā 40 valstis, tostarp latvieši. Savukārt ielās esot dzirdamas aptuveni 140 valodas. Izbraucienā pa pilsētu gids lepni stāsta – šis ir grieķu, šis itāliešu un šis brazīliešu kvartāls. Protams, ķīniešu kvartālu Austrālijā neatradīsiet tikai tuksnesī.
Par spīti austrāliešu pārliecībai, ka viņu restorānos un krogos ir lieliska virtuve, tik rožaini viss nemaz nav. Ēdināšanas vietām ir pārspīlēta tendence izmantot pusfabrikātus, kas nereti nav pat pienācīgi pagatavoti. Taču Jaras upes krasta promenādē ir kvartāls ar nosaukumu Southgate riverside, kur vienuviet izvietojušies Melburnas visvairāk apmeklētie restorāni. Pat tad, ja esat apmetušies pavisam citā pilsētas malā, vienreiz ir vērts atnākt uz šejieni, lai nobaudītu labākos jūras produktus, ko šī pilsēta var piedāvāt.
Viss skaistākais sākas aiz Melburnas
Vai zināt, kā smaržo eikaliptu mežs? To var izbaudīt tikai izbraucienā ārpus Melburnas. Ieteicamākais maršruts – pa piekrastes ceļu doties uz rietumiem Lielā okeāna ceļa virzienā un tad pa to mērot dažus simtus kilometru vismaz līdz klusam un apburošam Portfeiri zvejnieku ciematiņam. No turienes ir iespēja doties izbraucienā ar jahtu uz 22 kilometrus attālo salu – Lēdijas Džūlijas Persijas salu, kur atrodas reģiona vecākais vulkāns. Tas ir apklusis, un šobrīd tā pakājē austrālieši iekopuši laukus. Salas piekrastē ir apmetusies viena no lielākajām Austrālijas roņu kolonijām, kam nav iebildumu pret ziņkārīgiem tūristiem, kas noraugās dzīvniekos no garām braucošām laivām.
Ja ir iespēja, vislabāk pa Lielo okeāna ceļu doties ar auto, kura bagāžas nodalījumā iemests dvielis, makšķere un piknika piederumi. Lai arī ceļš ir līkumains un daudzviet ved pa serpentīniem, tā malās paveras elpu aizraujoši skati – klinšu ieskautas nomaļas pludmales, kas ir sērfotāju paradīze; klintīs ūdens izgrauztās alas; ziņkārīgie ķenguri starp golfa spēlētājiem Englsī ciemata pļavās vai ūdenskritums pie Kamberlendas upes ietekas okeānā Aplobei ciematā, kas ir makšķernieku iecienīta vieta.
Tālāk ceļš vijas cauri vēl dažiem gleznainiem ciematiņiem, līdz aizved pie nacionālā parka “Great Otway”, kur varat izbaudīt, cik viegli elpot eikaliptu mežos pat karstākajās vasaras dienās. Trīs kilometru garumā cauri parkam vijas gājēju celiņš, kas izbūvēts lokiem tā, lai pa ceļam apmeklētājs varētu pieskarties divus trīs gadsimtus veciem eksotiskiem kokiem, priecāties par ūdenskritumu kaskādēm, klausīties putnu čalās, ja paveicas – pamanīt gulošu koalu eikalipta zarā un beigās nonākt pie piknikiem paredzētā laukumiņa.
Nākamais pieturas punkts uz Lielā okeāna ceļa atrodas 275 kilometru attālumā no Melburnas – tie ir slavenie 12 Apustuļi pie Prinstaunas ciemata. Atsevišķi 12 klints stāvi okeānā, no kuriem lielākais ir 70 metrus augsts. Zināju, ka laiks, vētras un dabiskā erozija ir būtiski pabojājuši Apustuļu majestātiskumu, taču nedomāju, ka tik ļoti. Kad nonācu galā un iekāpu helikopterā, lai izmestu līkumu virs nacionālā parka klinšainās piekrastes, pilots pasmēja, ka patiesībā akmens stāvi esot vairs tikai astoņi. Ja tie turpinās sabrukt ar tādu paātrinājumu, pēc dažiem gadiem varēsim apraudzīt vien Kritušos Apustuļus.
Ja tomēr izbraucienam ārpus Melburnas varat atļauties tikai vienu vakaru, var doties prom no pilsētas uz otru pusi – gar Filipa ostas līci austrumu virzienā prom uz 140 km attālumā esošo Filipa salu, kur mitinās pasaulē mazāko pingvīnu kolonija. Uz turieni gan labāk doties bariņā ar gidu un citiem tūristiem agrā pēcpusdienā, lai pa ceļam iebrauktu pamieloties ar krūzi piena vai kafijas vietējā salas fermā un apskatītu koalu parku, kur katram zemos zaros iemigušam lācēnam ir sava apsardze. Koalu reindžers ir parka darbinieks, kurš guļošo dzīvnieku sargā no apmeklētāju mīlestības uzplūdiem un attur viņus no dzīvnieku glaudīšanas un apmīļošanas. Parkā uz gājēju celiņiem izvietotas zīmes – nepuriniet koalas no kokiem!
Savukārt salas piekrastes pļavas pilnas ar mazā paveida ķenguriem – valabijiem. Vakarpusē, kad būsiet jau iepazīstināti ar salu, beidzot nonāksiet pingvīnu parādē. Parāde tādēļ, ka šie mazie baltvēderi uz salas ir sastopami tikai pēc saulrieta, kad divi viens pēc otra nākošie viļņi iznes krastā 1000 līdz 2000 mazo pingvīnu, kuru augumiņš nepārsniedz 30 cm. Tie nekavējoties nostājas garā kolonnā pa vienam vai diviem un pa šaurām takām dodas uz savām alām. Dažas ir turpat pludmalē, bet daži līdz mājām ik vakaru mēro pārsimt metrus. Laika izjūta šiem dzīvniekiem perfekta – tie zivju pilniem punčiem iznāk krastā 15 līdz 20 minūšu laikā pēc saulrieta.
Uzziņa Biļetes tūrēm pa pilsētu vai ārpus tās var iegādāties tūrisma informācijas centros un lielākajā daļā viesnīcu. Pilsētai ir savs tūristu autobuss, kas bez maksas kursē pa maršrutu ar 13 pieturvietām jeb 13 populārākajiem pilsētas apskates objektiem. Biļete tūrei pie Filipa salas pingvīniem vienai personai sākot ar 120 AUD (66,48 LVL), par papildu cenu tūrisma kompānijas tūrē var iekļaut ķenguru barošanu, kruīza izbraucienu riņķī salai, pusdienas utt. Biļete vienas dienas tūrei pa Lielo okeāna ceļu un 12 Apustuļu apskate maksā no 164 AUD (90,86 LVL), divu dienu tūre – sākot ar 378 AUD (209,41 LVL). Pēdējā cena iekļauj naktsmītni Lornes ciematiņā, vakariņas un brokastis. Lidojums ar helikopteru virs Apustuļiem un citām skaistām vietām 25 kilometru rādiusā ap tiem ilgst 10 minūtes. Biļetes cena – 95 AUD (52,63 LVL). Automašīnas noma diennaktī vidēji maksā 80 līdz 100 AUD (44,32 – 55,40 LVL). Nomnieku kompāniju cenas ir visai līdzīgas. Degvielas litrs Melburnā vidēji maksā 1,40 AUD (0,76 LVL). |
