Nepukojies par dabas spēku: Labi sagatavots vari braukt gandrīz jebkuros apstākļos 5
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Abi, vai drīkst, es pasēdēšu pie tevis?” Tā jautāja mazmeitiņa (viņas pirmā valoda ir spāņu, kur vectētiņš saukts abuelito jeb latviski un īsi Abis). “Drīkstētu,” teica Abis. “Ja vien tu sēdētu klusu. Bet to tu nevari, tev nav tāda daba.” “Abi!? Kas tas ir – daba?”
Ko spēja atbildēt Abis? Īsi – neko. Aizsūtīja mazmeitu pie mammas, lai moka šo. Un pats turpināja sacerēt kārtējo kustības drošības gabaliņu, pēc brīža ar patiesu prieku apjēdzis, ka tajā nepilnus četrus gadus augušā sīča jautājums gluži labi iederas. Jo pieņemt dabu un sadzīvot ar to diemžēl neprot liela daļa pavisam cita izmēra nezinīšu.
Apturēt puteni?
Ziniet, ko, manuprāt, nav iespējams droši darīt, kad Latvijā kaut cik nopietni snieg? Nē, ne jau braukt ar auto. To var. Varbūt vēl mazliet lēnāk un vēl krietni piesardzīgāk nekā parasti, bet var.
Savos nu jau gandrīz 50 stūrētāja gados atceros tikai vienu ziemu, kad ceļa posmā no Smiltenes uz Gulbeni apledojums bija tāds, ka lielākā daļa šoferu, savas un auto iespējas saprātīgi novērtējuši, stājās maliņā un gaidīja kaisītāju. Es braucu – ar sporta “žiguli” un labākajām tolaik iespējamām “ziemas” riepām – “luksenēm”. Diezgan ātri un bez kritiskām situācijām.
Labi sagatavots, braukt vari gandrīz jebkuros apstākļos. Gan toreiz, gan tagad. Bet brīžiem televizoru skatīties un ceļa ziņu komentārus internetā lasīt puteņu vakaros gan nav iespējams. Kas par histērisku toni! Kas par izlutinātu prasīgumu pret tīrītājiem! Kas par utopisku vēlmi izbļaut no kāda neiespējamo! Komentētāj, pārgudrais, paskaties pa logu! Pirms pusstundas izšķūrētais celiņš vairs nav redzams.
Vai lielceļos iespējams kas cits? Vajadzētu greideru tūkstošus, turklāt vajadzētu visus, kas par spīti tai pašai dabai negrib un nevar no braukšanas atteikties, pacelt gaisā, lai tīrītājiem darba vietu atbrīvotu. To nespēj neviens un nekur.
Internets un satelīti deva iespēju ilgāk paskatīties uz gadsimta avāriju Austrijā, kuru mūsējie ziņu meistari knapi pieminēja. Tur putenis apturēja sešjoslu maģistrāli, tur apmulsuši īstas stihijas un traģēdijas priekšā bija izcili ekipētu (pat helikopteri!) glābēju simti.
Taču kaut kā nemanīju, ka kāds uz karstām pēdām censtos apliet ar dubļiem un pazemot tos, kuri šajos laika apstākļos pūlas, cik spēj, vairāk nekā prasa dienesta instrukcijas – ceļu apkalpes dienestus. Bet vienīgais saprātīgais aicinājums – nebrauc, kad tas nav iespējams, – gan skanēja atkārtoti un uzstājīgi.
Labi. Lai nu paliek sniegs, kuru šoziem nez vai vairs tik bagātīgi redzēsim.
Aizlāpīt visas bedres?
Šie caurumiņi un caurumi asfaltā Latvijā bija, ir un būs. Dažādi ielāpi būs vai nebūs. Sevišķi pavasaros. Reģionālas un vietējas nozīmes pirms daudziem gadiem būvētu ceļu mums ir daudz. Naudas maz. Kapitālai visas šīs bagātības atjaunošanai nepietiek. Piedevām mēs dzīvojam unikālā klimatiskā zonā, kur – sevišķi pēdējos gados – temperatūra lēkā pār nulles atzīmi pat vairākas reizes dienā.
Ceļu segumam labvēlīgāku, garāku kaut cik pastāvīga sala vai atkušņa periodu gandrīz vairs nav. Ūdens lien, riteņi to dzen mazākajās asfalta plaisiņās, kur tas sasalstot izplešas, šķirbas palielina, par bedrēm pārvērš.
Visas aši salāpīt? Neiespējami. Nerentabli.
Tādēļ “Latvijas valsts ceļi” mūs brīdina: “Ziemā atkušņa laikā un starpsezonā uz valsts autoceļiem tiek labotas tikai satiksmei bīstamās jeb avārijas bedres. Gaisa temperatūrai svārstoties virs un zem nulles, šim nolūkam izmanto aukstā asfalta tehnoloģiju. Avārijas bedres tiek aizpildītas neatkarīgi no laika apstākļiem, aukstā asfalta tehnoloģija to pieļauj arī lietus laikā un gaisa temperatūrā, kas zemāka par nulli.
Par satiksmei bīstamām tiek uzskatītas tādas bedres asfalta segumos, kuru laukums ir lielāks par 0,1 m² un kuras ir dziļākas par 5 cm. Uz A uzturēšanas klases autoceļiem avārijas bedres tiek salabotas 24 stundu laikā, uz B uzturēšanas klases autoceļiem – piecu diennakšu laikā, uz C uzturēšanas klases ceļiem – nedēļas laikā un uz D uzturēšanas klases ceļiem – divu nedēļu laikā.
Satiksmei bīstamo bedru aizpildīšana ar auksto asfaltu tomēr nenodrošina ilglaicīgu rezultātu un ir uzskatāms kā īslaicīgs risinājums.”
Bet viņa (tā, kura TV ekrānā par sasisto riteni rūgti raudāja) brauca pa B klases ceļu kādā no tām pirmajām piecām dienām. Brauca pārāk ātri. Redzēja pārāk maz un tikai tuvu. Šķērsli apbraukt (vai “paņemt starp riteņiem”) neprata. Ļoti iespējams, ka riteņi piedevām viņai ir tie smukie, platām, bet zema profila riepām, kuras mūsu B un C klases takām nu nekādi nav tās labākās.
“Stihija” vainīga? Ceļu uzturētāji?
Ziniet, ko gribētos izdarīt ar visiem, kas par mūsu visai mērenās dabas liktajiem šķēršļiem, par “drausmīgo, korupcijas un nolaidības radīto” Latvijas ceļu stāvokli čīkst? Vajadzētu viņus uz kādu brīdi deportēt, iemest kādā zemestrīču, plūdu un nogruvumu zonā. Lai pamācās izdzīvot īstās grūtībās…
