Neprecīzas ārstu diagnozes dēļ policistes karjera ir apdraudēta, taču atbildību neviens neuzņemas: “Diagnozi, visdrīzāk, ieguvu brīdī, kad atteicos dzert medikamentus” 151
Pirms kāda laika LA.LV jau rakstījām par kādu vīrieti, kuram nepareizas diagnozes dēļ bija grūtības iestāties Zemessardzē. Pēc šī stāsta izlasīšanas ar mums sazinājās Dace, jo viņa piedzīvojusi visai līdzīgu situāciju. Viņa vēlas par to runāt, lai pievērstu uzmanību šai tēmai.
Bet nu pie stāsta! Daces stāsts ir samērā garš un detalizēts, taču detaļām tajā ir nozīme. Tas sācies jau pirms vairākiem gadiem. Publicējam!
“2016.gadā, ņemot vērā ieilgušas veselības problēmas, kas izpaudās kā nepārejoši galvas reiboņi un līdzsvara traucējumi, devos uz ārstniecības iestādi, jo vēlējos veikt elektroencefalogrammu. Devos uz vizīti un arī izstāstīju savu problēmu kādai tur strādājošai ārstei N.
Ārste, it kā gribot man palīdzēt, ieteica man uziet augšā uz nodaļu pie dakteres S un sarunāt, ka man varēs uztaisīt izmeklējumu ātrāk, jo parastās rindas kārtībā bija ilgi jāgaida. Neko sliktu nedomādama, devos augšā pie ārstes S, kura man uzdeva dažādus jautājumus, pārsvarā personiskus, kaut ko pierakstīja.
Tad nu S kundze, mani uzklausījusi, teica, lai eju uz nodaļu un pagaidu viņu tur. Es, neko sliktu nenojauzdama, aizgāju arī. Tiklīdz iegāju nodaļā, durvis aiz manis aizvērās, un man teica, lai piesēžu, jo nodaļā neesot vietas…. Sāku iebilst, ka man nevajag vietu, jo man lika tikai pagaidīt ārsti, kura mani mēģinās pierakstīt uz elektroencefalogrammu.
Tā nu paliku sēžam un sapratu, ka te nu nebūtu īstā vieta, kur man būtu jāatrodas. Pa gaiteni staigāja reāli psihiski slimi cilvēki, nāca man klāt, mani pētīja, cits aptaustīja…. Kā es jutos? Kā reālā trakomājā, tikai esot pie pilna saprāta.
Tā kā man līdzi bija telefons, zvanīju vīram, kurš lejā mani gaidīja, lai saka, lai mani laiž lejā, ka nevēlos te ne sēdēt, ne ko vairs gaidīt. Pa to laiku pie manis pienāca, iespējams, sanitāre vai kāda māsiņa, kura paaicināja mani uz procedūru telpu.
Jautāju, kāpēc, man atteica, lai jautāju savai ārstei. Teicu, ka man nav nekādas ārstes. Tad, vairs neko nerunājot, viņa man pienāca klāt un teica, ka jāizdara injekcija. Es vispār vairs neko nesapratu un loģiski, ka sāku pretoties un teicu, ka man nevajag nekādu injekciju.
Tad man sāka draudēt un pateica, ja neļaušu ar labu, pasauks kādu palīgā. Ņemot vērā, ka biju pie pilnas apziņas, sāku nojaust, ka labāk ir nepretoties, un ļāvu veikt injekciju. Pēc pavisam maza brīža man sākās krampji, nevarēju paelpot un sapratu, ka gals nav tālu un pēdējiem spēkiem teicu, lai sauc šurp ārsti S.
Saņēmu atbildi, lai beidzu tēlot, jo man šādas lēkmes neesot pirmo reizi. Saprotams, ka tajā brīdī man vienkārši vairs nebija ko teikt, jo sapratu, ka tieku uztverta kā nepieskaitāma. Loģiski, ka nekādas lēkmes man nekad pirms tam nav bijušas. Bet, ņemot vērā to, ka es pat nevarēju neko atbildēt, jo vienkārši mani locekļi un mute nebija spējīgi neko izdvest, gulēju un mēģināju kaut kā iekšēji sev iegalvot, ka viss būs labi, viss būs labi.
Kad nu persona, kura veica man injekciju, redzēja, ka nu tiešām vairs nav labi, kaut kur zvanīja, tad man ātri atkal kaut ko laida vēnā. Kad mazliet biju atjēgusies, rakstīju vīram, kurš aizvien sēdēja lejā, lai nāk man pakaļ, ka es vairs šeit nevēlos uzkavēties ne minūti.
Protams, vīru neviens augšā nelaida, un man pavēstīja, ka ārste S vairs neesot uz vietas un nav iespējas mani izlaist. Es biju reālā šokā…. Tad mani aiz pleciem aizvilka uz gultu, jo pati nevarēju atjēgties vismaz 2 stundas, visi locekļi bija kā nolēmēti, un pateica, ka ārste esot jau prom un būšot tikai nākamajā dienā… Ņemot vērā, ka strādāju Valsts policijā, sapratu, ka tā vienkārši iet prom nevaru, citādi ziņos, ka esmu aizbēgusi, un jāsēž vien ir līdz pirmdienai, jo cita varianta nav. Bija piektdiena. Un gribot nemaz iziet ārā nevar, jo durvis ir ciet.
Jutos tik nelāgi, ka atteicos iet pusdienās, pat uz tualeti negribējās iet, bet naktī pagulēt nebija iespējams, jo jutos kā filmā – kāda paciente naktī staigāja apkārt un vēroja, kā citi guļ. No miega zālēm atteicos. Atteicos no jebkādiem medikamentiem, jo man tie nebija nepieciešami.
Pirmdien, uzreiz no rīta, lūdzu vēlreiz, lai pie manis atnāk ārste S. Necerēju, ka atnāks, bet atnāca. Bet nu jebkādā gadījumā jau biju informējusi vīru, ka, ja mani nelaidīs ārā, lai ceļ reālu trauksmi, kamēr neesmu nozāļota. Tad nu es arī ārstei S pateicu visu, ko domāju, un lūdzu laist mani no turienes laukā. Un bez jebkādiem šķēršļiem tiku arī izlaista. Man tika izdots izraksts, kur man kā izrakstīšanās diagnoze ir F 45.3 (Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi, kam es varētu piekrist, jo kaut kāds iemesls jau tam ir, ka man ir līdzsvara traucējumi un galvas reiboņi).
Lieki piebilst, ka izrakstā ir norādīti ieteicamie medikamenti, taču tos es neesmu lietojusi, jo, iepazīstoties ar to anotācijām, sapratu, ka tie ir pret miega traucējumiem, kādu man nav bijis.
Arī daļā, kur ir norādīta terapija, ir pilnīgi nepatiesa informācija – esot tur, es nesaņēmu nevienu no tur rakstītajiem medikamentiem, izņemot, piekritu izdzert Magniju B6. Bet ne par to ir stāsts, jo pats interesantākais tikai seko.
Laimīgi tikusi ārā, turpināju savas darba gaitas, visu aprakstīto uztvēru kā joku un pārpratumu. Turpināju meklēt iemeslu saviem galvas reiboņiem. Bet tad Valsts policijā bija reforma, man bija iespēja kāpt uz augšu pa karjeras kāpnēm, bet, ņemot vērā to, ka tur ir nepieciešama pielaide Valsts noslēpumam, acīmredzot Drošības policija veica padziļinātu izpēti par kandidātu.
Tad nu vienā dienā izrādījās, ka visi iecirknī ir dzirdējuši, ka esmu bijusi “trakonamā”, līdz ar to paaugstinājums man nemaz neesot iespējams. Rodas jautājums, kāpēc šāda informācija tiek izplatīta un kādā sakarā.
Vēlāk uzzināju, ka man kaut kur ir ierakstīta kaut kāda diagnoze, ka esmu bīstama utt., cik tagad saprotu diagnoze saucas psihiski un uzvedības traucējumi. Tad nu es saku, ka nevar būt un es neko par to nezinu, un izvelku savu izrakstu, kur ir norādīta diagnoze F45.3 (distonija).
Bet man pretī parāda, kāds izraksts ticis sniegts uz drošības dienesta pieprasījumu. Un tur es ieraugu vēl vienu diagnozi F60.9, par kuru mani neviens nav informējis.
Padomājot, es saprotu, ka šo diagnozi visdrīzāk ieguvu brīdī, kad izteicu pretenzijas, kā arī atteicos dzert medikamentus un, saprotams, ka biju ārkārtīgi dusmīga un pateicu ārstei S visu, ko domāju, par to, kā cilvēku ar varu iespundē slimnīcā. Bet kā var cilvēkam izrakstā minēt vienu diagnozi, bet pēc tam pielikt klāt vēl otru? Un pašu slimo par to neinformēt? Vai tad man nebūtu jāārstējas?
Papildus tam Drošības dienestam ir nosūtīta ne tikai “plika” diagnoze, kas viņiem varētu interesēt, bet pilnīgi viss par mūsu sarunu ar ārsti S, kura ir sagrozīta pēc viņas patikšanas, un ir totālās muļķības.
Tur rakstīts, ka man esot bail iet uz tualeti. Nu ārprāts! Tas bija domāts pavisam citā kontekstā! Lasot šo izrakstu, man bija gan kauns, gan šoks. Un kādā sakarā saruna tiek sūtīta apkārt pa pasauli? Vai tad tas nebija konfidenciāli? Un tad vēl grib, lai cilvēki iet pie psihologiem un kur tur vēl ne, ka vienā jaukā dienā, to var izlasīt jebkurš, kurš pieprasa kādu informāciju.
Te nav runa par diagnozēm, bet par sarunu ar ārsti. Jo kāpēc Drošības dienestam būtu jāzina, cik reizes esmu šķīrusies un tamlīdzīgas lietas. Kā vispār ārsts var noteikt diagnozi cilvēkam, ar kuru vienu reizi ir runājis?
Uzzinot šādus jaunumus, pieprasīju veikt man ārstu komisijas ekspertīzi. Un komisijas slēdzienā (komisijā piedalījās arī pati ārste S) skaidri ir rakstīts, ka pašlaik man nav psihisku traucējumu, kas būtu diagnosticējami saskaņā ar 10. Starptautisko slimību klasifikācijas diagnostikas kritērijiem. Tad man ir jautājums, kā tiek noteiktas diagnozes?
Izejot no turienes, man vismaz bija F45.3, bet neilgi pēc tam man vairs nav vispār nekā. Vai tad F60.9 pazūd pati no sevis, bez ārstēšanas? Arī distonijas man vairs nav, ņemot vērā atzinumu.
Ņemot vērā, ka man ir gan ierocis, gan arī pielaide Valsts noslēpumam, man katru reizi ir jātaisnojas Drošības dienestam un atkal jāiet cauri visam tam murgam, kurā es atrados. Un jātaisnojas par kaut kādu diagnozi, kuras man nemaz nav, ko pierāda komisijas slēdziens.
Uz doto brīdi atkal esmu cīņas spara pilna un esmu nosūtījusi iesniegumu Nacionālajam veselības dienestam, par diagnozes anulēšanu, kura ir ierakstīta kaut kādā psihiski slimo pacientu reģistrā. Jo, neskatoties uz to, ka man ir atzinums, ka man nav psihisku traucējumu, diagnoze joprojām tur stāv. Un neviens neatbild par to, ka reāli esmu guvusi no visa šitā psiholoģisku traumu, jo vai es to visu esmu aizmirsusi? Nē! Rakstīju arī Veselības inspekcijai pēc tā visa, bet ņemot vērā, ka man nav diagnosticēta kāda redzama trauma, neskaitās, ka es būtu kaut kā cietusi.”
