Ratiņkrēslā uz Angliju 1
“Uzradās arī viena meitene, šķita, būs liela, skaista mīlestība,” stāsta Nauris. Viņai Anglijā bijusi draudzene, radusies iespēja aizbraukt uz turieni. Angļu valodā lasīt un runāt viņš mācējis, atradis informāciju par pretimnākšanu invalīdiem, par to, ka tur nodrošina ar darbu. Viņš aizbraucis uz Sauthemptonu, piereģistrējies un saņēmis sociālās apdrošināšanas numuru. Iestājies bezdarbniekos, apmeklējis datorkursus, bet… “Tiklīdz potenciālais darba devējs uzzināja, ka esmu ratos, tā saruna beidzās.”
Nauris sapratis – jāveido kaut kas savs. Sācis tautiešus ar automašīnu vadāt uz lidostām, uz pasākumiem (to viņš spēj, jo kājas, kaut gan nav kustīgas, tomēr ir jutīgas). Brīžiem nav bijis viegli septiņas astoņas reizes iekāpt un izkāpt no automašīnas, turklāt bijušas arī citas darīšanas – jākārto dokumenti, jābrauc uz veikalu iepirkties.
Anglijā ar pārtraukumiem aizvadīts desmit gadu, un visu šo laiku viņš braukājis pie ārstiem. Veikti izmeklējumi, bet mugura sāpējusi un sāpējusi – ne gulēt, ne atpūsties. Dažreiz atlaidies gultā un raudājis. Draugi teikuši – tas nav normāli, zvani ātrajai palīdzībai! “Ātrie Sauthemptonā atbrauca un teica – mēs varam tikai narkotikas iešpricēt.”
Tad Nauris atradis Anglijā labāko muguras klīniku Solsberijā, kurā viss iekārtots invalīdiem ar muguras traumām. Tur veikti vairāki magnētiskās rezonanses izmeklējumi, dakteru konsilijs apspriedis rezultātus. Kāds draugs jurists braucis līdzi, lai pacients labāk saprastu ārstu teikto. Risinājums tomēr neradās.
Naura stāsta turpinājums – žurnāla 36,6°C jūnija numurā vai tā eletroniskajā versijā!
