Trīs sievas 1
Pēc profesionālās skolas beigšanas Nauris padomju saimniecībā Līgatne vadījis kāpurķēžu traktoru – aris, kultivējis, sējis. Iemanījies arī tehniku remontēt. Toreiz bija uzskats: ja esi izmācījies par traktoristu, ciematā esi kārtīgs vecis, kuram nav bēdu – vienmēr ir darbs, haltūras, arī nauda.
Deviņdesmitajos gados sovhozi un kolhozi juka un bruka. “Cilvēki kā skudras skraidīja pa Latviju, meklējot, kur un kā dzīvot,” atminas Nauris. Viņš 18 gadu vecumā jau bija paspējis apprecēties, izšķirties, bet vēl pēc pāris gadiem ar to pašu sievieti vēlreiz sagājis kopā. Pats saka – dzīvē bijušas divas oficiālas un viena neoficiāla sieva.
Nauris ir divu puiku tēvs. Ar sarautajām attiecībām un laulībām viņš nelepojas – tolaik tas licies štrunts, pakreņķējies, un viss. Vēlāk domājis, ka vairāk vajadzēja savstarpēji komunicēt, piekāpties. “Toreiz jau nebija psihologu vai ģimenes mācību, kur to apgūt. Nebija arī pieņemts par tādām lietām runāt ar vecākiem vai kolēģiem.”
Naurim patīk, ka tagad, piemēram, internetā cilvēkus māca un veido. Glancētie žurnāli gan maitājot, jo tajos rakstot – ja tev attiecības nepatīk, esi brīvs un ej uz visām četrām debespusēm. Viņš uzskata: ja esi attiecībās un ir bērns, nevari būt brīvs, jābūt atbildīgam. Ja attiecības tomēr nevar salīmēt, tad arī nevajag, jo, ja bērns ikdienā neredz savstarpēju mīlestību, labāk lai ģimenē nāk cits cilvēks, kurš parāda, ka mamma vai tētis tiek mīlēts.
