“Putins gatavojas Ukrainu nosmacēt, jo tā tracina viņa varu” – saruna ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Oleksandru Miščenko 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Oleksandru Miščenko.
Vai Valka labi uzņēmusi bēgļus?
O. Miščenko: Visur bēgļus uzņem maksimāli labi. Tā tas ir arī Valkā. Varas un sabiedrības attieksme ļoti laba. To redzu savām acīm, un to man saka arī paši ukraiņi.
Bet gan jau problēmas ir?
Ar mani tiek runāts par dokumentu kārtošanu, bērnu skološanu, iestāšanos darbā, par īpašumiem, kas palikuši Ukrainā un ir iznīcināti vai atrodas okupācijas zonās. Tāpat daudzi jautā par atgriešanos vietās, kur vairs nav okupantu, jo vēlas atgriezties mājās.
Pats sāpīgākais ir jautājums par cīņām frontē, jo tur daudziem bēgļiem ir bērni, vīri, kas ik dienas sastopas ar nāvi. Vismazāk bēgļi domā par sevi. Galvenais, lai ir droši, bērniem būtu iespējams mācīties un pašiem strādāt – to visu Latvija nodrošina. Tikai pašiem jāgrib.
Latvija dod daudz. Latvija, ņemot vērā proporcionāli pret valsts budžetu, ir otrajā vietā pasaulē pēc militārās palīdzības aiz Igaunijas. Pēc kopējās palīdzības ceturtajā vietā – aiz Polijas, ASV un Igaunijas.
Ja visi tā palīdzētu, Putins karalaukā jau būtu pieveikts. Mums trūkst ieroču. Latvijas stingerus [zenītraķešu sistēma “Stinger”, kas paredzēta zemu lidojošu lidaparātu notriekšanai] mēs saņēmām dienu pirms kara – pats tajā laikā biju Ukrainā un sagaidīju. Latvija saprata Ukrainu un darīja, ko varēja, kaut briesmas vēl bija tikai hipotētiskas. Un tieši stingeri lieliski noderēja, kad kara pirmajās dienās Kijivā bruka iekšā diversanti. Tagad, protams, daudzas lielās valstis mums sūta krietni vairāk un spēcīgākus ieročus, jo lielākas iespējas, bet Latvija un Igaunija bija pirmās. Latvija deva pretgaisa raķetes “Stinger”, Igaunija – prettanku ieročus “Javelin”.
Savā uzrunā jūs vairākas reizes bēgļiem teicāt, lai viņi šeit labi uzvedas. Neesmu gan dzirdējis, ka būtu ar to problēmas. Par lielu nožēlu, dažs labs ukrainis vai viņa transporta līdzeklis gan cietis no mūsu ļaudīm.
Ir daži nepatīkami gadījumi arī no ukraiņu puses. Man kā vēstniekam ir pienākums par to zināt. Bet daži gadījumi uz 32 tūkstošiem iebraukušo bēgļu tiešām nav daudz. Kādi kaut ko nesaprot, tāpēc vienmēr saku, ka Latvija dod daudz. Saprotiet, ja tikšanās laikā ar bēgļiem man kā vēstniekam kāda sieviete kā par lielāko problēmu desmit minūtes runā par zupu, tad… Viņu paši bēgļi apklusināja, bet es ieteicu pa visiem kopā uztaisīt boršču pašiem un uzcienāt latviešus, kas tik lielu palīdzību sniedz. Un, ja es kā vēstnieks Latvijas valdībai kaut ko prasīšu, tad tā nebūs zupa, bet ieroči.
Vēl es ukraiņiem saku, lai viņi mācās no latviešiem, kā viņi iekārtojuši savu dzīvi, kā strādā iestādes un pašvaldības, to vadītāji, piemēram, Valkas mērs Vents Krauklis. Kad būsit mājās, Ukrainā, tad varēsiet labāk novērtēt, par kādiem cilvēkiem balsot vēlēšanās. Man personiski nevienā pašvaldībā nav bijušas pretenzijas pret to darbu. Rīga lieliski tika galā ar tūkstošiem bēgļu. Jā, zinu, ka jūs paši pret savu pašvaldību darbu bieži esat kritiski, bet man ir ar ko salīdzināt, tāpēc teikšu: jūs nezināt, cik jums ir labi.
Ko mums, Latvijas iedzīvotājiem, darīt ar tiem saviem līdzpilsoņiem, kas nostājušies karā pret Ukrainu Krievijas pusē, mīl Putinu, aizstāv Krievijas impēriskās tieksmes?
Tie, kas ir labi izglītoti, politiski aktīvi un tagad ir Krievijas pusē, nav nedz idioti, nedz naivuļi – tikai Kremļa aģenti, kas apzināti propagandē Kremļa vērtības. Neticu, ka izglītoti cilvēki nespēj saprast, kas noticis, piemēram, Bučā – tie ir uzpirkti cilvēki vai ar kompromatiem, kas nevar atteikt Krievijas speciālajiem dienestiem.
Bet daļa no parastiem ļaudīm ir Kremļa propagandas nozombēti: pietrūkst izglītības, spējas analizēt, viņi nelasa nopietnas dokumentālas grāmatas, bet klausās Baskovu un Kirkorovu, skatās Krievijas TV. Vienīgā iespēja šiem cilvēkiem palīdzēt – aizvākt propagandu. To mēs zinām no savas bēdīgās pieredzes.
2014. gadā mēs pazaudējām Krimu, jo sabiedrība un armija nebija spējīga to nosargāt. Krievu skolas, krievu telekanāli, krievu partijas parlamentā, krievu ietekme daudzās jomās. Tagad Krievijas ietekme ir mazināta, slēgti daudzi Krievijas telekanāli un visa pasaule redz, kā cīnās Ukrainas armija un kāds noskaņojums ir sabiedrībā.
Kur Ukrainas tauta ar savu lielo, bagāto valsti bija līdz 2014. gadam? Latvijai ar Krievijas ietekmi arī grūti gājis un joprojām nav viegli. It kā bijām vienās starta pozīcijās pēc PSRS sabrukšanas, bet Latvija ir ES un NATO, stabili pagriezusies ar seju pret Rietumiem, bet Ukraina ir valstiski mocījusies un nu kļuvusi par agresora upuri.
Krievija mūsu politiku, finanses, armiju labāk un vairāk varēja angažēt, jo Latviju Krievija okupēja 1940. gadā, Ukrainu – 1917. gadā. Starp šiem gadiem notika daudz kas. Golodomora laikā trijos mēnešos no bada nomira septiņi miljoni ukraiņu. Spējat iedomāties, ka pat mātes nogalināja savu bērnu, to pagatavoja, lai būtu ko ēst un nenomirtu visi bērni! Cilvēki pēc tam sajuka prātā no pārdzīvotā. No tā laika ukraiņiem gēnos palikušas milzīgas bailes.
1939. gadā Ukrainai pievienoja tagadējo Rietumukrainu, kuras ļaudis golodomoru nebija pārdzīvojuši, bija nacionāli noskaņoti un līdz 1959. gadam mežos cīnījās pret padomju varu – tie jau bija pavisam citi cilvēki, kas tautai deva spēcīgu, nacionāli patriotisku apziņu. Tajā pašā laikā Donbasu līdzīgi kā Rīgu atšķaidīja ar iebraucējiem no Krievijas: strādniekiem rūpnīcās un šahtās, karavīriem, daudzi no kuriem pēc Ukrainas neatkarības iegūšanas kļuva Krievijas ietekmes aģenti.
Tomēr 2014. gadā, kā tagad izskatās, Ukrainai izdevās izlauzties no Krievijas varas ietekmes. Kur palika bailes gēnos, par ko teicāt?
Pēc neatkarības atgūšanas Ukrainā bijušas vairākas revolūcijas. Pirmā bija gandrīz bez asinsizliešanas, 2014. gadā tauta piedzīvoja Krimas atņemšanu, Donbasa cīņas, kurās bojā gāja 14 000 cilvēku. Tauta redzēja, ka Janukoviča un Putina režīmi gatavi nogalināt cilvēkus, viņu bērnus, un tas vairs nebija paciešams. Ukraiņi var ilgi izturēt, bet līdz brīdim. Mēs sapratām, kas ir propaganda, armijas nozīmi, sapratām, kas ir jādara, lai nebūtu vergi.
Ukraiņi ir zemnieku un laucinieku tauta, kas vienmēr turējušies pie zemes. Krievi tomēr ir proletārieši, kas centušies lauciniekus vienmēr iznīcināt. Proletariātam jau nekā nav, bet lauciniekam tomēr ir zeme. Kā teica Ļeņins, proletariātam jau nav ko zaudēt, izņemot savas važas.
Ukraiņiem nostiprinājusies pārliecība, ka var dzīvot pašpietiekami bez krieviem. Vai nu būsim Krievijas vergi, vai brīvi cilvēki. Daudzi karavīri nēsā uzšuves: Ukraina vai nāve. Putins neticēja, ka ukraiņi kopš 2014. gada tā var izmainīties. Mēs kā nācija tagad esam cita.
Jūs zinājāt, ka un kad sāksies karš?
Kā diplomāts zināju, ka būs karš, tāpēc arī tam strādāju Latvijā, gatavojāmies, piemēram, stingerus jau tā vienkārši no Latvijas dabūt nevarēja, bija jārunā ar jūsu aizsardzības un ārlietu ministriem, Valsts prezidentu. Kara sākuma dienu nezināju, dažādu valstu dažādiem dienestiem bija dažādas versijas. Bet skaidrs bija viens: Putins gatavojas Ukrainu nosmacēt, jo tā tracina gan viņu, gan viņa varu, viņa izpratnē ir slikts piemērs Krievijas tautai ar savu demokrātismu un prezidentu mainīšanu.
Kad un kā beigsies karš?
Ukraina uzvarēs. Jautājums tikai viens: par kādu cenu. Jo vairāk un spēcīgākus ieročus dabūsim, jo ātrāk un ar mazākiem zaudējumiem beigsies karš.
Kad brāļu – ukraiņu un krievu – tautas varēs mierīgi paskatīties viena otrai acīs?
Mēs neuzskatām krievu tautu par brāļu tautu. Brāļu tauta neuzbrūk un nenogalina.
Latviešu tauta ir brāļu tauta. Nav krievu kultūrai un valodai nekā brālīga. Jā, ir līdzības ar Ukrainu, bet brālības nav – tur, kur slepkavo, par to runāt nevar. Ukrainis krieva acīs varēs normāli paskatīties pēc vairākām paaudzēm.
Kaut kādam dialogam sākums vispār iespējams pēc vairākiem nosacījumiem: Krievijas sakaušanas kara laukā, Krievijas ekonomikas sagrūšanas, jaunas demokrātiskas Krievijas izveides, Krievijas tautas grēku nožēlošanas par izdarīto Ukrainā, starptautiskā tribunāla, kur putinismu nodefinēs līdzīgi kā savulaik fašismu. Tad arī sāksim runāt. Bet līdz tam vēl tālu.
