12
Tomēr jūs neizskaidrojat, kur un kā lojalitāte tiks definēta.
Ir arī likums, kas norāda, ka ierēdnim jābūt lojālam. Šajā kontekstā neviens neprasa, ko tad tas īsti nozīmē.
Lielā ažiotāža ap lojalitātes grozījumiem, no vienas puses, ir tīri politiska. Tā ir saistīta ar “Saskaņu” un tamlīdzīgām politiskām aprindām. Acīmredzot vienam otram ir interese, lai mēs nepastiprinātu valstisko audzināšanu skolās un nenodrošinātu, ka skolās strādā tikai lojāli skolotāji. Otra personu grupa, kas sacēla ažiotāžu, ir liberālās aprindas, kam jebkurš personu tiesību ierobežojums šķiet nepieņemams neatkarīgi no tā, cik lielu iespaidu tas atstāj uz pārējo sabiedrību. Taču ir jāatceras, ka viens nelojāls skolotājs sabojā dzīvi simtiem jauniešu.
Vai skolotāja teiktais, piemēram, ka Latvija ir neizdevusies valsts, būs jāuztver kā nelojalitāte vai arī kā veselīga kritika?
Ja skolotājs tā teiks, tad viņš darbam skolā nav piemērots pirmkārt prāta spēju trūkuma dēļ. Lojalitāte patiesībā ir likumu ievērošana. Lojalitāte tiek prasīta tikai pret valsti un Satversmi. Netiek prasīta lojalitāte pret valdību. Tā ir milzu atšķirība. Pateikt, ka mums ir neizdevusies valsts – tā ir vienkārši muļķība. Es būtu ļoti priecīgs, ja skolotājs analizētu valdības rīcību, nevis tikai izteiktu šādus secinājumus.
Koalīcijas partneri nacionāļi no jums joprojām sagaida, ka latviskosiet krievu skolas, izstrādāsiet plānu, kā tām pāriet uz mācībām valsts valodā.
Ir bezatbildīgi pieņemt jaunus likumus, ja netiek izpildīts esošais. Ja visas skolas ievēros jau tagad likumā noteikto proporciju, kas paredz, ka 60 procentiem stundu vidusskolā jābūt latviski, tad savu mērķi, lai jaunā paaudze prastu latviešu valodu, būsim panākuši. Savukārt ar lojalitātes grozījumiem varēsim novērst to, ka skolās varētu būt skolotāji, kas bērniem stāsta, ka latviešu valodu īsti mācīties nav jēgas, ka jāmācās tikai tāpēc, ka likums to prasa. Grozījumi palīdzēs Izglītības kvalitātes valsts dienestam sekot, vai skolās ievēro jau spēkā esošos likumus.
Ir jāizķer arī tie skolotāji, kam ir viltotas valsts valodas apliecības.
Jūs pateicāt, kas jūs iepriecina, bet kas ir tas, kas nav izdevies? Kurš frontes sektors jūs apbēdina?
Esmu bēdīgs par to, cik ātri mainās lapiņas kalendārā. Jāpaveic ārkārtīgi daudz. Diemžēl darbi vedas daudz lēnāk, nekā plānots. Bieži vien ieslīgstam bezjēdzīgās garās diskusijās tā vietā, lai meklētu labākos risinājumos. Tā gan nav tikai izglītības, bet visas valsts pārvaldes un sabiedrības problēma. Bieži vien diskusija ir piesegs tam, lai neko nedarītu.
Kalendārs jums ir gana saspringts. Piemēram, esat teicis, ka līdz ar jaunā izglītības satura ieviešanu 1. klasē būs jāmācās jau no sešiem gadiem. Jauno saturu ieviesīs no 2018./2019. mācību gada. Tātad sešgadniekiem būtu jāiet skolā jau aiznākamajā mācību gadā. Vai tik īsā termiņā ir reāli sagatavot nopietnu reformu?
Bērnu vecāki sajūt ļoti lielu atšķirību starp bērnudārza vidi un skolas vidi. Pāriet no bērnudārza uz skolu ir pietiekami traumējoši arī septiņgadīgam bērnam. Mūsu uzdevums ir izveidot plūstošu pāreju no bērnudārza uz skolu. Pilnīgi vienalga, vai to nosauc par 1. klasi vai par sešgadnieku izglītošanu. Ja atļauj skolas vide, tas var notikt skolā. Ja ne, tas var notikt bērnudārzā. Bērnudārza audzinātājiem jāiedod nepieciešamās kompetences, lai nodrošinātu plūstošāku pāreju.
Valsts izglītības satura centrs (VISC) strādā pie tāda izglītības satura, kas būtu piemērots sešgadniekam un kas nodrošinātu plūstošu pāreju no bērnudārza uz skolu. Jā, ir jautājums, vai pietiekami īsā laikā šos dokumentus varēs izstrādāt.
Nav runa tikai par dokumentiem. VISC speciālisti atzinuši, ka jāmaina arī skolas vide. Ja tā kategoriski nav piemērota sešgadniekiem, kā lai tajā labi justos nedaudz vecāki bērni?
Jā, ir mērķis mainīt skolas vidi tā, lai skolotājs ne tikai servētu faktus un stāstītu definīcijas, bet kopā ar bērniem risinātu jautājumus un problēmas. Lai bērns saprot, kāpēc mācās, lai mācās domāt kritiski un algoritmiski, lai apgūst visu plašo vērtību sistēmu…
Jau esat paziņojis, ka nāksies arī pagarināt mācību gadu. Uz ko balstāt šo savu apgalvojumu? Vai nebūtu bijis pareizāk vispirms izstrādāt jauno saturu un tad spriest, cik mācību dienas nepieciešamas, lai to īstenotu?
Cenšos sabiedrību pieradināt pie domas, ka būs jāmaina daudzas lietas, un tā ir mana intuitīvā sajūta, ka būs jāmaina arī mācību gada garums. Skaidrs, ka būtu nepieciešama vēl viena brīvlaika nedēļa pavasarī, un tas vien jau liks pagarināt mācību gadu.
Arī jaunais saturs liks palielināt mācību dienu skaitu. Piemēram, šobrīd, lai noskaitītu definīcijas, vajag ļoti maz laika. Savukārt, ja skolēni paši veiks eksperimentus vai analīzi un nonāks pie šīs definīcijas, mācībām vajadzēs vairāk laika, bet tam ir nesalīdzināmi vairāk jēgas.
Turklāt nebūs mājasdarbu, līdz ar to vairāk jāizdara stundā. Bērns nav robots. Viņu nevar vienādā intensitātē nodarbināt no pulksten 8 rītā līdz četriem vakarā. Tāpēc ir jāsamazina stundu skaits nedēļā.
