Neprasām lojalitāti pret valdību. Saruna ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski 12
Izglītības un zinātnes ministra amatā strādājat jau nepilnu gadu un esat atklājis gana plašu fronti, kurā vēlaties īstenot reformas. Kurā frontes sektorā esat apmierināts ar paveikto un kurā ne?
K. Šadurskis: Nebija iespējas neatvērt plašu fronti. Izglītības jomā nav iespējams nodalīt kaut ko vienu: viss ir saistīts un, ķeroties klāt, lai atrisinātu vienu jautājumu, paralēli jārisina arī citi jautājumi. Reformas izglītībā bija akūti nepieciešamas.
Jau pirms šī valdība sāka darbu, Saeima bija uzdevusi ministrijai sakārtot skolu tīklu un pedagogu algu jautājumu. Šie jautājumi jārisina kopā, kaut gan tas ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc skolotāju algu modelī ietverti elementi, kam vajadzētu stimulēt skolu tīkla sakārtošanu, kaut arī sabiedrība droši vien daudz mierīgāk uztvertu tādu skolotāju algu reformu, kurā katram pie algas vienkārši pieliktu pārdesmit eiro.
Manas galvenās rūpes ir prast paskatīties uz procesu ar pašvaldības acīm. Tāpēc ir vajadzīgs skolu tīkla kartējums, lai mēs uzzinātu par katru no 119 pašvaldībām, kādi būtu to finansiālie ieguvumi un zaudējumi, kārtojot skolu tīklu.
Taču kartes ar skolu tīklu jau ir bijušas. Nu būs uzlabots variants, un tas maksās vismaz 90 000 eiro (“LA” par to rakstīja 2. decembrī publikācijā “Dārgi izstrādās kārtējo izglītības iestāžu karti”).
Nav runa par uzlabošanu. Plānotais kartējums būs kaut kas principiāli jauns. Tam faktiski jau ir bijis pilotprojekts, kartējot Bauskas novada izglītības iestādes. To redzot, es biju absolūti iedvesmots. Bauskas novadā redz katra bērna dzīvesvietu, kuru skolu viņš apmeklē, kā notiek skolēnu kustība, kā notiek skolēnu pārvadājumi un kāds ir pārējais sabiedriskā transporta tīkls. Tā var novērst gan nelietderīgas kustības, gan nelietderīgu skolu uzturēšanu. Ja skolu tīkls Bauskas novadā būtu sakārtots, katrs skolotājs jau šodien varētu saņemt algā 1000 eiro pēc nodokļu nomaksas, bet pašvaldība gadā ietaupītu pusotru miljonu.
Tā ka kartējuma izstrāde atmaksāsies. Tas palīdzēs arī saprast, kur ir ekonomiskās attīstības centri, tātad kur būs darba vietas, līdz ar to – kur būs iedzīvotāji un kur vajadzēs skolas.
Ieguvums būs milzīgs. No kartējuma lielā mērā atkarīgs, cik veiksmīgas būs mūsu sarunas ar pašvaldību. Kartējumā iekļausim arī izglītības kvalitāti katrā skolā, izmantojot datus par skolēnu sniegumu diagnosticējošos darbos.
Jaunais skolotāju algošanas modelis darbojas jau dažus mēnešus. Vai esat pamanījuši tajā kādas nepilnības, kaut ko labojamu?
Visprecīzāk to varēs analizēt tad, kad būs redzamas pedagogu atalgojuma izmaiņas gada griezumā. Ļoti svarīgi ir saprast, kā pašvaldības veic tarifikāciju. Ko līdz valdības noteiktie koeficienti, ja pašvaldībai joprojām ir iespēja pārdalīt naudu starp izglītības iestādēm pēc saviem ieskatiem? Pašvaldības arī cenšas modelim pielāgoties, ik mēnesi pamainot tarifikāciju.
Ja turpinām runāt par plašo frontes līniju, jāteic, ka tajā ir arī kaut kas, par ko esmu ārkārtīgi priecīgs. Tie ir tā sauktie lojalitātes grozījumi Izglītības likumā.
Skolu vadītāji un skolotāji gan nav pārāk priecīgi. Savukārt man šķiet, ka tie pieņemti, tikai imitējot darbību un reāli tie nestrādās.
Kāpēc lai tie nestrādātu?
Un kāpēc lai tie strādātu? Nav pat skaidrs, ko nozīmēs lojalitāte šā likuma kontekstā.
Saeima jau 2015. gadā Izglītības likumā ietvēra lojalitātes prasību. Tagad pieņemtie grozījumi ir instruments, kā panākt, lai šī lojalitātes prasība darbotos. Kāpēc tie, kuri iebilst pret tagad pieņemtajiem grozījumiem, pirms gada neuztraucās par to, kas tad ir lojalitāte?
Jūs gribat teikt – kamēr par nelojalitāti nekas nedraud, tikmēr nevienu neinteresē, kādu tieši lojalitāti likums prasa?
Jā, iepriekš nevienu tas neinteresēja. Skaidri redzams, ka iepriekš norma bija deklaratīva.
