Viedokļi 2
Valters Frīdenbergs, dziedātājs
Tas, kas notiek pēdējos gados, noteikti vairs neatbilst Eirovīzijas sākotnējam plānam. Eirovīzija jau krietnu laiku nav tikai dziesmu konkurss, tas ir bizness un politika, kuru piesedz mūzika un mākslinieki. Dziesmas un priekšnesumi ieņem otrā vai pat trešā plāna lomu. Ar katru gadu politika arvien vairāk pārņem konkursu. Eirovīzijas rīkotāji cenšas to ierobežot, piemēram, balsošanā ieviešot žūrijas. Bieži žūrijām tiek piesaistīti skatuves mākslas profesionāļi un darboņi, kuriem vajadzētu jābūt tiem, kas tiešām vērtē dalībniekus tikai pēc priekšnesuma kvalitātes. Tomēr katru gadu, uzzinot balsošanas rezultātus, var redzēt, ka žūrija ir tie paši skatītāji ar tiem pašiem aizspriedumiem.
Manuprāt, Eirovīziju mums beidzot būtu jāsāk uztvert kā ikgadēju izklaidi trīs vakaru garumā. Tas vienkārši ir šovs, un tā tas arī jāskatās – ābauda dziesmas, dejas, skatuve, jātver to visu vieglāk.
Māris Cepurītis, ārpolitikas eksperts
Ukrainas lēmums neielaist valstī Krievijas dziedātāju bija paredzams. Tas, ka Krievija noraidīja Ukrainas piedāvājumu dziedātājai konkursā piedalīties attālināti, parāda, ka Krievijai nemaz nav svarīgi, lai tās pārstāve uzstātos konkursā. Tas nav pirmais šāda veida gadījums – 2005. gadā dalība konkursā tika liegta Libānai, jo Libāna oficiāli nav atzinusi Izraēlas valsti un atteicās translēt Izraēlas mākslinieka uzstāšanos.
Viens no Eirovīzijas mērķiem bija kļūt par visā Eiropā nozīmīgu populārās kultūras pasākumu, un tas ir sasniegts. Kas attiecas uz politiku, jāpievērš uzmanība dziesmu atlases procedūrai valsts iekšienē – vai tas notiek atklātā konkursā, kur balso skatītāji, vai arī atlase notiek slēgti. Otrajā gadījumā palielinās iespējamība, ka priekšnesums var saturēt politisku vēstījumu. Pilnīga Eirovīzijas “attīrīšana” no politikas diez vai būs iespējama, bet noteikti ir iespējams samazināt politikas lomu. Viens no risinājumiem būtu padarīt nacionālo dziesmu atlasi maksimāli pietuvinātu sabiedrībai – ļaujot izvēlēties tās gaumei atbilstošāko mākslinieku un maksimāli izvairoties no valsts institūciju un amatpersonu iesaistes šajā procesā. Bet fakts, ka Eirovīzijas dziesmu konkurss pastāv jau vairākas desmitgades un to vēro miljoniem skatītāju, apliecina – neskatoties uz pārmetumiem par politiskumu, Eiropas sabiedrība to joprojām uztver kā izklaides pasākumu. Fakti:
• Pirmais Eirovīzijas dziesmu konkurss notika 1956. gadā, Lugano, Šveicē
• Eirovīzija ir visilgāk pārraidītā programma pasaulē, kā arī visskatītākais notikums, izņemot sporta notikumus.
• 2000. gadā tika izveidots “Lielais četrinieks” — četras finansiāli bagātākās valstis EBU, kuras automātiski kvalificējas lielajam finālam — Lielbritānija, Vācija, Spānija, Francija. Šīs valstis sponsorē konkursu. 2010. gadā valstīm pievienojās arī Itālija, veidojot “Lielo piecinieku”. Lielbritānija ir vienīgā no “Lielā četrinieka” valstīm, kura kopš tā ieviešanas ir uzvarējusi Eirovīzijā.
