Franks Gordons: Nepilsoņa statuss: nekā briesmīga 55
Kāds nožēlojams skats: “Saskaņas” latviskā izkārtne jeb “alibi latvis” Jānis Urbanovičs stučī “klibajai pīlei” (kā amerikāņi dēvē aizejošu prezidentu) Barakam Obamam, lūdzot viņu it kā nabaga nepilsoņu labā iejaukties NATO un ES dalībvalsts Latvijas iekšējās lietās…
Ievadam teikšu to, ko esmu jau vairākkārt teicis: tā bija nelaimīga vārdu izvēle, jo pats termins “nepilsonis” liek uzsvaru uz noliegumu “ne”, un oficiālais angliskais šī termina tulkojums “alien” padara šo lietu vēl ļaunāku, jo te uzsvērts jēdziens “svešs”. Žēl, ka pilsonības likuma formulētājiem nepietika gudrības vai atjautības lietot terminu “pastāvīgais iedzīvotājs”, angliski “permanent resident”. Galu galā cilvēks ar “nepilsoņa pasi”, ar Kaina zīmogu “alien” nav nekas cits kā Latvijā pastāvīgi mītošs cilvēks, kurš maksā nodokļus, saņem visiem pienākošos sociālos pabalstus, bauda ne tikai vārda brīvību, bet arī saimnieciskās iniciatīvas brīvību. Un vienīgais, kas tam liegts, ir darboties valsts dienestā un piedalīties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.
Būsim godīgi: vai tad līdzīgs statuss nav arī Savienotajās Valstīs mītošajiem “green card” turētājiem un Kanādā ieceļojošajām personām, kurām nav likumā paredzēto priekšnoteikumu pavalstniecības iegūšanai?
Izraēlā pastāvīgi dzīvo no Polijas vai Itālijas atbraukuši katoļu garīdznieki, kuri Jafā vai Jeruzalemē aprūpē savas draudzes, bet neatbilst Izraēlas pavalstniecības iegūšanas kritērijiem. Viņu vienīgais ierobežojums – nepiedalīties politiskajā dzīvē. Būdami “permanent residents”, viņi Izraēlā jūtas kā savās mājās. Var teikt, ka šīm personām parasti ir citas valsts pase, bet principā tas neko negroza – Izraēlā viņi ir nepilsoņi, t.i., nav šīs valsts pilsoņi.
Turklāt Jeruzalemes austrumu kvartālos, kas no 1948. līdz 1967. gadam ietilpa Jordānijas karaļvalsts teritorijā, to arābu iedzīvotāji politisku apsvērumu dēļ nav ieinteresēti Izraēlas pavalstniecības iegūšanā, bet ir pilnīgi apmierināti ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu, baudot sociālās un medicīniskās apdrošināšanas jomā visas Izraēlas pilsoņu tiesības.
Kas attiecas uz nepilsoņu statusu un stāvokli Latvijā, vērts iepazīties ar Vadima Radionova rakstu, kas publicēts interneta vietnē delfi.rus.lv. Radionovs jau virsrakstā pauž neizpratni par to, “kāpēc prezidents ķircinājis nepilsoņus”. Lūk, Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar saviem priekšgājējiem prezidenta amatā apsvēris nepilsoņu naturalizācijas procedūras varbūtēju atvieglošanu 2018. gadā, svinot Latvijas simtgadi. Turklāt pats Vējonis drīz pēc minētās apspriedes paziņoja, ka nav nekādas vajadzības vienkāršot naturalizācijas procedūru.
Arī Radionovs, skaidrojot, kas ir nepilsonis, raksta: tas ir pastāvīgs Latvijas iedzīvotājs. Viņš informē, ka būt nepilsonim nemaz nav briesmīgi. Vēl vairāk, šis personas bauda vairākas priekšrocības. Viņi ne tikai, tāpat kā Latvijas pilsoņi, tiesīgi brīvi, bez vīzas, pārvietoties Eiropā, bet ir tiesīgi braukt uz Krieviju bez vīzas. Ne viens vien nepilsonis uzskata, ka šī iespēja ērti braukt uz Krieviju viņam ir daudz svarīgāka nekā liegtā iespēja piedalīties Saeimas, Eiroparlamenta un, teiksim, Rīgas domes velēšanās.
Raksta autors atsaucas uz publicistu Igoru Vatoļinu, kurš uzskata, ka daļa no nepilsoņiem pat gatavi cīnīties par savām tiesībām saglabāt nepilsoņu statusu, palikt šajā kategorijā! Kāda ironija: nepilsoņa statuss ir unikāls tajā ziņā, ka pēc paša vēlēšanās šo statusu iegūt nav iespējams…
Un vēl kas: ja naturalizācijas procedūra tiešām būtu vienkāršota, tad nākamajās Saeimas velēšanās par “Saskaņu” nodoto balsu skaits varētu nodrošināt šīs partijas piekļūšanu pie varas stūres Latvijā, kas savukārt atdzīvinās divkopienu valsts rēgu. Tiem, kas vēlas saglabāt Latviju kā tās pamattautas nacionālo valsti, tas nav vajadzīgs. Un, kā redzam, būt nepilsonim nav nekāda nelaime.
